IV.
1 Kū tad lai sokom? Kū panōce myusu mīseigais tāvs Abraams? 2 Jo Abraams tyka attaisnōts dorbu deļ, tad jys var lepnōtīs, bet na Dīva prīškā. 3 Kū tad soka Roksti? — Abraams īticēja Dīvam un tys jam tyka īskaiteits taisneigumā. 4 Kas uzrōda dorbus, tam atmoksa teik aprēkinōta na nu žēlesteibas, bet pēc nūpeļneitō. 5 Turpretim tam, kas dorbu nauzrōda, bet gon tic Tam, kas grēcinīkus padora taisneigus, tam attaisnōšonā teik īskaiteita jō ticeiba (saskaņā ar Dīva žēlesteibas lāmumu). 6 Davids arī sauc par svēteigu tū cylvāku, kū Dīvs attaisnoj bez dorbim: 7 Svēteigi, kam nataisneibas ir pīdūtas un grāki ir aizklōti. 8 Svēteigs ir cylvāks, kam Kungs jō grāku naīskaita.
9 Vai šei svēteiba atsateic tikai uz apgraizeitajim, vai arī uz naapgraizeitajim? Mes sokam: Abraamam taisneigumā tyka īskaiteita ticeiba. 10 Bet kai jam tyka īskaiteita? Vai tys nūtyka pyrms apgraizeišonas, vai arī pēc apgraizeišonas? — Na pēc apgraizeišonas, bet pyrms apgraizeišonas. 11 Apgraizeišonas zeimi jys sajēme attaisnōšonas apzeimūgōšonai, kura jam beja caur ticeibu jau pyrms apgraizeišonas. Tai jam vajadzēja byut par vysu naapgraizeitūs ticeigūs tāvu, lai ari tim attaisnōšona tyktu īskaiteita. 12 Jam vajadzēja byut par tāvu arī tim apgraizeitajim, kuri na tik vin beja apgraizeiti, bet arī gōja pa tōs ticeibas stygu, kura beja myusu tāvam Abraamam pyrms apgraizeišonas.
13 Na caur lykumu Abraamam un jō pēcnōcējim beja apsūleits, ka jī byus pasauļa mantinīki, bet gon caur attaisnōšonu nu ticeibas. 14 Jo mantinīki byutu tī, kas pīdar pi lykuma, tad ticeiba byutu bezvērteiga un apsūleišona nīceiga. 15 Lykums sakrōj dusmi; kur nav lykuma, tur arī nav pōrkōpuma. 16 Tōpēc „nu ticeibas,“ tys ir „nu žēlesteibas,“ lai ar tū apsūlejums byutu nūdrūšynōts vysim pēcnōcējim, na tik vin tim, kas pīdar pi lykuma, bet arī tim, kas atzeist Abraama ticeibu, kurs ir myusu vysu tāvs, 17 kai stōv raksteits: Es asmu izredzējis tevi par daudzejūs ciļšu tāvu, jo ticēji Dīvam, kas myrušūs padora dzeivus un naasūšū izsauc asameibā.
18 Pret cereibu jys cerēja tycādams, ka byus par daudzejūs tautu tāvu, kai ir saceits: Taids byus tovu pēcnōcēju (skaits). 19 Ticeibā jys napagura, lai gon, pats ap symts godim vacs byudams, redzēja, ka jō poša mīsa un Saras mōtes mīsa jau beja pamyrušas. 20 Par Dīva apsūlejumu jys bezticeigi nasašaubeja, bet styprynōjōs ticeibā, gūdynōja Dīvu 21 un piļneigi beja pōrlīcynōts, ka Dīvs ir vareigs izpiļdeit apsūlejumus. 22 Tōpēc arī beja jam īskaiteits taisneigumā.
23 Bet na jō vin dēļ stōv raksteits: jam beja īskaiteits taisneigumā, 24 bet arī myusu dēļ. Tai tad, arī mums ir jōīskaita, jo mes tycam Tam, kas myusu Kungu Jezu pīcēle nu myrūnim. 25 Myusu nūzīgumu dēļ Jys tyka nūdūts un myusu attaisnōšonas dēļ augšamcēlēs.
1 Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas - Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? 2 Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. 3 Jo ko saka raksti? "Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību." 4 Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. 5 Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. 6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: 7 svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, 8 svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku. 9 Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. 10 Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. 11 Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, 12 kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. 13 Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. 14 Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. 15 Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. 16 Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs 17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. 18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. 19 Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. 20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, 21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. 22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. 23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, 24 bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, 25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.
