VIII.
K. Jezus Galilejā.
1 Pēc tam Jys, staigōdams pa mīstim un solom, sludynōja Dīva vaļsteibas Evangeliju. Reizē ar Jū beja tī divpadsmit 2 un dažas sīvītes, kuras beja padarejis vasalas nu naškeistim gorim un slimeibom: Marija, sauktō Magdalena, nu kuras beja izdzeiti septeni ļaunī gori, 3 un Joanna, Eroda monta pōrvaļdnīka Husa sīva, Zuzona un daudzejas cytas, kas Jam dareja pakolpōjumus nu sovas maņteibas.
Pīleidzeiba par sējēju.
4 Kad sasalaseja lels ļaužu pulks, un nu mīstim ļaudis steidzēs pi Jō, Jys runōja jim pīleidzeibōs:
5 Sējējs izgōja sovas sāklas sātu. Sējūt cyta nūkryta ceļmolā. Jū samyna, un gaisa putni jū izkņōbōja. 6 Cyta nūkryta akmiņaiņā dryvā un izdeiguse nūkolta, jo jai nabeja mytruma. 7 Cyta otkon īkryta ēršku vydā. Ērški, reizē augdami, jū nūmōce. 8 Cyta īkryta lobā zemē un izauguse deve symtkōrtejū augli.
Tū saceidams, Jys atsasauce: Kam auss ir dzērdēšonai, lai klausōs.
9 Tad mōcekli Jō vaicōja: Kū šitei pīleidzeiba nūzeimoj? 10 Jys atbiļdēja: Jums ir dūts saprast Dīva vaļsteibas nūslāpumus, citim tikai pīleidzeibōs, lai
vārdamīs naradzātu
un klauseidamīs nasaprostu.
11 Pīleidzeiba nūzeimoj nōkūšū: Sākla ir Dīva vōrds. 12 Ceļmolā īsāts ir tim, kas jū tikai dzērd, bet atgōjis valns nu jūs sirdim sāklu izraun, ka jī tycādami natyktu izpesteiti. 13 Akmiņaiņā dryvā ir īsāts tim, kas ar prīcu pījam vōrdu, leidz kū tū izdzērst, bet tam nav sakņu. Jī tic tikai kaidu laiku. Kārdynōšonas breidī jī pakreit. 14 Ēršku vydā kreit tim, kas klausōs, bet ryupes, bogōteiba, un dzeives izprīcas jū nūmōc, un jei nanūkōrst. 15 Lobā zemē ir īsāts tim, kas, izdzērduši vōrdu, jū globoj lobā un bezviļteigā sirdī, un pacīteibā dūd augļus.
16 Nivīns, īdedzis guni, nasadz jōs ar trauku, kai ari nalīk jōs zam gultas, bet gon līk jū uz luktura, lai īgōjējs radzātu gaismu. 17 Nikas tadei navā tai nūglobōts, ka nabyutu atklōts, un nikas nav tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts. 18 Uzmonit tad, kai jums jōsaklausa: Jo kam ir, tam vēļ īdūs, bet kam nav, nu tō tiks atjimts ari tys, kas, kai dūmoj, jam ir.
19 Un atgōja pi Jō Jō mōte un brōli, bet, ļaužu daudzuma dēļ, navarēja pīīt klōtu. 20 Tad Jam paziņōja, ka Jō mōte un brōli stōv ōrā un grybātu Jū redzēt. 21 Bet Jys atsasaucis saceja: Muna mōte un Muni brōli ir tī, kas Dīva vōrdus klausa un jūs pylda.
Vātra uz azara.
22 Un nūtyka, ka vīnu dīn Jys, ar sovim mōceklim īkōpis laivā, jim saceja: Brauksim uz ūtrū azara krostu. Un jī devēs ceļā.
23 Braucūt Jys aizmyga. Te sasacēle uz azara vātra. Jūs sōce aplīt viļni, un jī beja brīsmōs. 24 Pīgōjuši tad klōt, pamūdynōja Jū saceidami: Mōceitōj, Mōceitōj, mes ejam būjā! Tad Jys pīsacēlis pavēlēja vātrai un viļnojūšajim yudinim, un jī apklusa, un īsastōja lels klusums. 25 Un jim saceja: Kur jyusu ticeiba? Bet jī pōrsabeiduši breinōjōs, un vīns ūtram saceja: Kas Jys taids ir, ka pat vātrom un yudinim pīsoka, un tī Jō klausa.
26 Jī aizbrauce uz Gerazenu zemi, kas ir pret Galileju. 27 Kad Jys izkōpe molā, Jam aizskrēja ceļā vīns tīnes mīsta cylvāks, kas beja valna apsāsts. Jys jau ilgu laiku nanosōja nikaidu drēbu. Jys nadzeivōja mōjōs, bet gon kopūs. 28 Īraudzejis Jezu, aizaklīdze un, pakritis Jō prīškā, saceja: Kaida maņ daļa ar Tevi, Jezu, Vysaugstōkō Dīva Dāls! Es Tevi lyudzu, namūki manis! 29 Jezus naškeistam goram beja pavēlējis īt orā nu tō cylvāka, jo prōvu laiku jys jū beja turējis sovā varā. Jys bīži vīn jū rausteja. Jū beja sasejuši kēdēs un pynāklūs un cīši turējuši, bet jys, saraustejis saitas, nu naškeista gora beja dzeits tuksnesī. 30 Jezus vaicōja: Kaids tev vōrds? Jys atbiļdēja: Legions, — jo daudzi naškeistu goru jamā beja sagōjuši. 31 Tī Jū lyudze, ka Jys jim nalyktu īt uz eļni.
32 Uz kolna ganejōs lels vepru bors. Jī tad lyudze, lai atļautu jymūs saīt. Un Jys tim atļōve. 33 Tad vaļni, izgōjuši nu cylvāka, sagōja veprūs. Vepru bors metēs pōri par kolnu azarā un nūsleika.
34 Radzādami, kas nūtyka, goni aizbāga prūjom un tū pastōsteja mīstā un solōs. 35 Ļaudis atgōja apsavārtu, kas beja nūticis. Atgōjuši pi Jezus, atroda tū cylvāku, nu kura beja izgōjuši naškeistī gori, apsagārbušu un prōteigi pi Jezus kōjom sēžūt, jī nūsabeida. 36 Bet tī, kas beja redzējuši, pastōsteja, kaidā veidā apsāstais palyka vasals. 37 Tad visi Gerazenu molas audis sōce lyugt, lai Jys ītu nu jim prūjom, jo jūs beja pōrjāmuse lela baile.
38 Tad Jys īkōpe laivā un laidēs braukt atpakaļ, bet tys cylvāks, nu kurō beja izgōjuši naškeistī gori, lyudze, ka atļautu palikt pi Jō. Bet (Jezus) palaide jū saceidams: 39 Ej atpakaļ uz sovu sātu un stōsti, cik lelas lītas Dīvs ir tev padarejis. Jys tad aizgōja stōsteidams pa vysu mīstu, kū Jezus jam izdareja.
Jaira meitines pīceļšona nu myrūnim.
40 Kad Jezus atsagrīze atpakaļ, ļaužu pulks Jū satyka, jo visi Jō gaideja.
41 Raug, te pīgōja klōt vīns cylvāks, vōrdā Jairs, kas beja synagogas prīkšnīks. Jys pakryta pi Jezus kōjom un lyudze, lai Jys ītu uz jō sātu, 42 jo vīneigō jō, apmāram divpadsmit godu (vaca), meita gulēja nōves gultā.
Ceļā uz tīni Jū apstōja lels ļaužu pulks. 43 Kaida sīvīte, kas jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu un vysu sovu montu beja ōrstim iztērējuse, bet ni pi kō navarēja dabōt izaveseļōšonas. 44 Jei pīgōja klōt nu aizmugures un pīsaskōre pi Jō svōrku styura, un tamā pat breidī jai pōrstōja tecēt asnis. 45 Jezus vaicōja: Kas Mani aizskōre? Nivīnam naatsazeistūt, Pīters un jō leidzgōjēji saceja: Mōceitōj, ļaudis laužās klōt pi Tevis un spīžās, (bet Tu vēļ jautoj, kas Tevi aizskōre). 46 Bet Jezus atbiļdēja: Kaut kas ir Mani aizskōris, jo Es zynu, ka nu Manis izgōja spāks. 47 Sīvīte, radzādama, ka jei navarēs nūsaslēpt, treisādama pīgōja klōt, pakryta Jō prīškā pi zemes un vysu ļaužu prīškā izzyna, kōpēc jei Jū aizskōre, un ka tamā pat breidī palyka vasala. 48 Tad Jys tai saceja: Meitiņ, tova ticeiba tevi pesteja, ej ikš mīra.
49 Jam vēļ tū runojūt, atgōja kaids nu synagogas prīkšnīka mōjom un saceja: Tova meita jau nūmyra, naapgryutynoj vairs Mōceitōja. 50 Bet Jezus, tū izdzērdis, jam saceja: Nasabeisti. Tikai tici. Jei byus izglōbta. 51 Īīdams mōjā ar sevi leidza īlaide īkšā tikai Pīteri, Jōni un Jākubu, kai ari meitines tāvu un mōti. 52 Visi pēc Jōs raudōja un ļūti nūžālōja. Bet Jys saceja: Naraudit, meitine navā nūmyruse, jei tikai guļ. 53 Tad visi sōce Jū izsmīt, jo jī zynōja, ka jei ir nūmyruse. 54 Jys pajēme jū aiz rūkas un sauce: Meitiņ, celīs augšā. 55 Gors jai atsagrīze, un jei tyuleņ pīsacēle. Tad Jys pavēlēja jai dūt ēst. 56 Jōs dzymdynōtōji ļūti breinōjōs. Bet Jys tim nūlīdze par tū, kas nūticis, kaut kam stōsteit.
1 Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa, 2 kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, 3 un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu. 4 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: 5 "Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. 6 Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. 7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. 8 Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." To sacījis, Viņš sauca: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!" 9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? 10 Bet Viņš sacīja: "Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. 11 Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. 12 Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. 13 Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. 14 Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus. 15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. 16 Un, sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17 Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā. 18 Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu." 19 Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ. 20 Un Viņam deva ziņu un sacīja: "Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt." 21 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara." 22 Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas. 23 Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. 24 Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. 25 Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?" 26 Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī. 27 Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. 28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani." 29 Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi. 30 Tad Jēzus viņam jautāja: "Kā tevi sauc?" Viņš sacīja: "Leģions." Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši. 31 Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī. 32 Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās - un Viņš tiem to atļāva. 33 Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka. 34 Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos. 35 Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās. 36 Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts. 37 Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ. 38 Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams: 39 "Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis." Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis. 40 Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja. 41 Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, 42 jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. 43 Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, 44 piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. 45 Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež." 46 Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." 47 Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. 48 Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!" 49 Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju." 50 Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta." 51 Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. 52 Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ." 53 Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, 54 bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!" 55 Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. 56 Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.
