XVI.
1 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Kaidam bogōtam cylvākam beja pōrvaļdnīks. Tū apsyudzēja jō prīškā, ka tys izškēržūt jō montu. 2 Atsaucis pi sevis, tam saceja: Kū es par tevi dzēržu? Nūdūd rēkinu par sovu pōrvaļdeišonu, jo tu vairs navari byut par pōrvaļdnīku. 3 Bet pōrvaļdnīks dūmōja pats sevī: Kū gon tūlaik lai es doru, kad muns kungs atjims nu manis pōrvaļdeišonu? Rakt es naspēju, ubogōt maņ ir kauns. 4 Zynu, kas doroms, lai ļaudis pījimtu mani sovōs mōjōs, kad byušu atstateits nu pōrvaļdeišonas. 5 Sasauce tad pi sevis vīnu pēc ūtra sova kunga porōdnīkus. Jys vaicōja nu pyrmō: Cik tu esi munam kungam porōdā? 6 Tys atbiļdēja: Symtu skrūžu eleja. Jys saceja: Pajem tyuleņ sovu porōda zeimi un atsasēdis pīroksti pīcdesmit. 7 Jys vacōja nu ūtrō: Cik tu esi porōdā? Tys atbiļdēja: Symtu māru kvīšu. Jys saceja: Pajem sovu porōda zeimi un pīroksti ostoņdesmit. 8 Kungs līleja nauzticeigū pōrvaļdnīku par tū, ka tys apkēreigi padareja. Tadei šō pasauļa bārni sovstarpejōs atteiceibōs ir apkēreigōki, na kai gaismas bārni.
9 Un Es jums, soku: Dorit sev draugus nu vyltu maņteibas, lai tī, kad jums tyvōsīs gols, jyusus pījimtu myužeigajōs nūmetnēs.
10 Kas ir uzticeigs mozōs lītōs, tys byus uzticeigs ari lelōs; bet kas ir nauzticeigs mozōs lītōs, tys byus nauzticeigs ari lelōs. 11 Un jo jyus nabejot uzticeigi vyltu maņteibā, kas tad jums uzticēs eistū? 12 Un jo jyus naasat uzticeigi pi sveša (monta), kas tad jums dūs jyusu īpašū? 13 Nivīns kolps divejim kungim kolpōt navar; vai nyu vīnu naīredzēs un ūtrū mīļōs, vai pi vīna pīsakers un ūtrū atmess. Jyus navarit kolpōt Dīvam un mamonai.
Farizeju līkuleiba.
14 Montkōreigī farizeji šytū vysu dzērdēja un Jū izsmēja. 15 Tad Jys tim saceja: Jyus izalīkat pret ļaudim taisneigi, bet Dīvs gon zyna jyusu sirdi; kas ļaudim redzīs augsts, Dīva prīškā ir rībeigs.
16 Lykums un pravīši beja leidz Jōņam. Nu tō laika teik sludynōta Dīva vaļsteiba, un ikvīns jamā izlītoj pōrspāku. 17 Vīgļōk ir debesim un zemei pazust, na kai kaut vīnai lykuma streipeņai. 18 Kas atstōj sovu sīvu un ar cytu precejās, tys lauž lauleibu; un kas nu veira atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Pīleidzeibas.
19 Beja kaids bogōts cylvāks, kas gērbēs purpurā un dōrgā lynu drēbē un ikdīnas prīceigi un jauki dzeivōja. 20 Pi jō durovom gulēja vīns nabogs, Lazars vōrdā. Jys beja vōtim apklōts 21 un labprōt gribēja sevi paseitynōt (ar druponom), kas kryta zemē nu bogōtnīka golda, (bet nikas jam tūs nadeve). Suni gōja un laizeja jō vōtis. 22 Un nūtyka, ka nūmyra nabadzeigais, un eņgeli aiznese jū uz Abraama klēpi; nūmyra ari bogōtnīks, un jū paglobōja (eļnē). 23 Cīsdams (eļnē) mūkas, jys pacēle acis un īraudzeja Abraamu un jō klēpī Lazaru. 24 Tad jys sauce saceidams: Tāvs, Abraam! Apsažāloj par mani un pasyut Lazaru, lai jys, pamērcējis yudinī sova pērsta golu, apslapynoj munu mēli; jo es šamā guņs līsmā cīšu mūkas. 25 Bet Abraams jam atbiļdēja: Padūmoj, dāls, tev dzeivē klōjōs labi, Lazaram — nalabi; bet tagad jys bauda īprīcynōšonu, un tu — mūkas. 26 Klōt pi tō storp mums ir lels bezdibiņs, tai ka nivīns, kas ari grybātu, navar nu šenīnes aizīt pi jums, ni ari nu jyusu pi mums atīt.
27 Tad jys saceja: Lyudzu tad tevi, tāvs, pasyu jū uz muna tāva mōju. 28 Maņ tadei ir pīci brōli. Lai jys tūs pōrsorgoj, ka ari jī natyktu šamā mūku vītā. 29 Bet Abraams atbiļdēja: Jim tadei ir Moizešs un pravīši, lai klausa tūs.
30 Bet jys saceja: Nē, tāvs, Abraam, jo kas nu myrūnim pi jūs īsarostu, tad gon jī atsagrīztu nu grākim. 31 Bet jys atbiļdēja: Jo jī naklausa ni Moizeša, ni pravīšu, tod jī naklauseis ari tūlaik, kad kaids nu myrūnim pīsacaltu.
1 Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: "Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. 2 Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. 3 Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: "Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. 4 Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!" 5 Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? 6 Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! 7 Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? - Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! 8 Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. 9 Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. 10 Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. 11 Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? 12 Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? 13 Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." 14 Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja. 15 Bet Viņš tiem teica: "Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība. 16 Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. 17 Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei. 18 Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, arī pārkāpj laulību. 19 Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. 20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, 21 un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. 22 Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. 23 Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. 24 Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! 25 Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. 26 Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. 27 Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! 28 Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. 29 Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. 30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. 31 Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."
