XXI.
K. Jezus svineiga īīšona Jeruzalemā.
1 Kad jī tyvojōs Jeruzalemai un īgōja Betfagē pi Eleja kolna, tad Jezus nūsyuteja divejus mōcekļus, 2 jim saceidams: Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Tur tyuleņ atrassit pīsītu ezelīni un pi jōs ezelānu. Atraisit tū vaļā un atvedit Maņ. 3 Un, jo jums kas kaut kū ībylstu, pasokit: Jī ir Kungam vajadzeigi, un tyuleņ jūs palaiss. 4 Tai tys nūtyka, lai izapiļdeitu pravīša vōrdi, kurs soka:
5 Pasokit Siona meitai:
Raug, pi tevis nōk tovs Kēneņš,
Jys ir lēnprōteigs un jōj uz ezeļa, —
Uz ezelāna, uz jyuga nesējas bārna.
6 Mōcekli nūgōja un izdareja tai, kai Jezus jim beja pavēlējis. 7 Jī atvede ezelīni un ezelānu, salyka uz jim sovas drēbes un Jū pasādynōja vērsum. 8 Daudzejī nu ļaudim klōja uz ceļa sovas drēbes, citi otkon cērta nu kūkim zorus un klōja uz ceļa.
9 Īprikš un īpakaļ ejūšī ļaužu bori klīdziņ‐klīdze:
Ozanna Davida Dālam!
Slaveits Kunga vōrdā Nōcējs,
Ozanna augstumūs!
10 Īejūt Jeruzalemā, vysa piļsāta uzatrauce un vaicōja: Kas Tys ir? 11 Ļaužu pulki atbiļdēja: Šytys ir Jezus, pravīts nu Galilejas Nazareta.
Svētneicas teireišona.
12 Īgōjis Dīva svētneicā, Jezus izdzyna nu turīnes vysus pērcējus un pōrdevējus, apgōze naudas maineitōju goldus un bolūžu pōrdevēju krāslus 13 un saceja: Stōv raksteits: Muns noms tops saukts lyugšonas noms, bet jyus jū pōrvēršat slapkovu bedrē. 14 Tad pīgōja pi Jō svētneicā oklī un klibī, un Jys tūs padareja vasalus.
15 Bet vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī, radzādami breinumus, kaidus Jys dareja, un dzērdādami klīdzūt bārnus svētneicā: Ozanna Davida Dālam, aizadusmōja 16 un Jam saceja: Vai Tu dzērdi, kū jī soka? Jezus tim atbiļdēja: Jā. Vai gon nikod naasat lasejuši: Nu bārnu un zeidaiņu mutes Tu sagatavōsi gūdu?
17 Un, pametis tūs stōvūt, nu piļsātas izgōja orā uz Betaniju un tur palyka par nakti.
18 Reitā agri ejūt atpakaļ uz piļsātu, Jam īsagribēja ēst. Īraudzejis ceļa molā vīnu figu kūku, gōja pi jō, bet, pīgōjis klōt, jamā cyta nikō naatroda, kai vīn lopas. Tad jam teice: Ka tevī auglis naaugtu myužam. 19 Un figu kūks tyuleņ nūkolta.
20 Tū radzādami, mōcekli breinōjōs un saceja: Kai ōtri figu kūks nūkolta! 21 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jo jyus ticēsit un nasašaubeisit, to jyus padareisit na tik vīn tū, kas nūtyka ar figu kūku, bet ari, jo jyus šytam kolnam pasaceitu: Ej nūst nu šenes un nūgrimst jyurā! — tys nūtiks. 22 Vysu, kō vīn lyugšonā tycūt lyugsit, sajemsit.
K. Jezus pylnvara.
23 Kad Jys, īgōjis svētneicā, mōceja, pi Jō pīgōja vērsgoreidznīki un tautas vacōkī un saceja: Ar kaidu pylnvaru Tu šytū dori? Un kas Tev tū pylnvaru īdeve?
24 Jezus tim atbiļdēja saceidams: Ari Es nu jums vīnas lītas jautōšu. Jo jyus Maņ jū pasaceisit, tad ari Es jums pasaceišu, ar kaidu pylnvaru šytū doru. 25 Nu kō tad cēlēs Jōņa kristeiba? Nu dabasim, vai nu ļaudim? Un jī sprīde sevī saceidami: Jo teiksim, ka nu dabasim, Jys mums pasaceis: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 26 Jo mes saceisim, ka nu ļaudim — mums jōsabeist ļaužu; visi tadei Jōni tur par pravīti. 27 Tōpēc jī Jezum atbiļdēja: Mes nazynom. Jezus sovukōrt jim atbiļdēja: Ari Es jums nateikšu, ar kaidu pylnvaru šytū doru.
Divi brōli.
28 Bet kai jums līkās? Vīnam cylvākam beja divi dāli. Jys, pīgōjis pi pyrmō, saceja: Ej, dāls, šudiņ veina dōrzā strōdōtu. 29 Tys atbyldādams saceja: Īšu, Kungs, bet nagōja. 30 Tad pīgōjis pasaceja tū pat ūtrajam. Bet tys atbiļdēja, saceidams: Nagrybu. Bet vālōk pōrdūmōjis aizgōja. 31 Kurais tad nu šim divejim izpiļdeja tāva grybu? Jī atbiļdēja: Ūtrais. Tad Jezus jim saceja: Patīši, Es jums soku: Muitinīki un izvyrtules īprīkš par jums īīs Dīva vaļsteibā. 32 Vai Jōņs nagōja pi jums taisneibas ceļā, bet jyus jam naticējot; turpretim, muitinīki un palaidnes jam īticēja. Bet jyus, tū radzūt, pat nanūžālōjot par grākim, lai jam ītycātu.
Ļaunī veinkūpi.
33 Cytom pīleidzeibom pasaklausit: Kaids saimes tāvs īreikōja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka jamā veina mīgtuvi, izbyuvēja tūrni un, nūdevis jū veinkūpim, izceļōja cytur. 34 Kad atgōja augļu laiks, jys syuteja pi veinkūpim sovus kolpus, lai sajimtu nu jim sovu īnōkumu. 35 Bet veinkūpi, sakāruši kolpus, vīnu sasyta, ūtru nūsyta, cytu otkon nūmātōja ar akminim. 36 Tad jys nūsyuteja vēļ reizi sovus kolpus, vairōk kai pyrmū reizi. Bet jī ari tim padareja tai pat. 37 Galeigi, Jys nūsyuteja uz tim sovu dālu saceidams: jī tokš munu dālu īcīnēs. 38 Bet veinkūpi, īraudzejuši dālu, saceja vīns ūtram: Šytys ir mantinīks: īsim, nūnōvesim jū un sajemsim jō montōjumu! 39 Tad pajāmuši izmete Jū nu veina dōrza ōrā un nūnōvēja.
40 Kū gon atgōjis veina dōrza saiminīks padareis ar šitim veinkūpim? 41 Tī jam atbiļdēja: šim ļaundarim Jys liks nalaimeigi pazust, bet veina dōrzu nūdūs citim veinkūpim, kas Jam nūmoksōs īnōkumus sovā laikā.
42 Tad Jezus tim saceja: Vai jyus nikod nalasejot Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atmete
ir palicis par styura pamatakmini.
Kungs tū ir padarejis, —
myusu acīs breinumu.
43 Tōpēc Es jums soku: Dīva vaļsteiba tiks nu jums atjimta un pīškērta tautai, kura dūs jōs augļus. 44 Un kas uz tō akmiņa kriss, tys sadrups, bet uz kō jys uzkriss, tū satraikšeis.
45 Vērsgoreidznīki un farizeji, dzērdādami Jō pīleidzeibas, saprota, ka Jys par jim runoj. 46 Jī meklēja izdeveibas Jū sagyut, bet beidōs ļaužu, jo tī Jū turēja par pravīti.
1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem 2 un tiem sacīja: "Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. 3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs." 4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: 5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- 6 Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, 7 atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. 8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, 9 bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!" 10 Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: "Kas Tas tāds?" 11 Bet ļaudis sacīja: "Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā." 12 Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus 13 un saka tiem: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, - bet jūs to padarāt par slepkavu bedri." 14 Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos. 15 Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! - tad tie apskaitās 16 un sacīja Viņam: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" Bet Jēzus saka tiem: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?" 17 Un Viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti. 18 Bet, kad Viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, Viņam gribējās ēst. 19 Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: "Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug." Un vīģes koks tūdaļ nokalta. 20 Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: "Kā vīģes koks tik ātri nokalta?" 21 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, - tad tas notiks. 22 Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit." 23 Un, kad Viņš ienāca Templī, tad, Viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie Viņa un sacīja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?" 24 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs Man to teiksit, tad Es arī jums sacīšu, kādā varā Es to daru: 25 no kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm vai no cilvēkiem?" Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - tad Viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? 26 Bet, ja mēs sakām: no cilvēkiem, - tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur Jāni par pravieti." 27 Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: "Mēs nezinām." Tad Viņš sacīja tiem: "Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru. 28 Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā. 29 Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! - Bet viņš negāja. 30 Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. - Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. 31 Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?" Tie saka: "Pēdējais." Tad Jēzus saka tiem: "Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. 32 Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt. 33 Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja. 34 Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. 35 Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. 36 Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. 37 Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies. 38 Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. 39 Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva. 40 Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?" 41 Viņi Tam sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā." 42 Jēzus sacīja tiem: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. - 43 Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. 44 Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks." 45 Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem. 46 Tie meklēja Viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja Viņu par pravieti.
