IV.
1 Un tōdēļ, ka mums šitei kolpōšona ir nu Dīva žālsirdeibas, mes napagurstam; 2 bet gon, atsateikuši nu slāptōs bailes, mes nastaigojam viļteibā, arī Dīva vōrda nakrūpļojam. Mes sevi atvēļejam ikvīna cylvāka sirdsapziņai, jo mes atklōti Dīva prīškā sludynojam patīseibu. 3 Jo myusu sludynōšona izalīk aizklōta, tod jei ir aizklōta tikai 4 naticeigajim, kas īt pazusšonā, kuru prōtu šō pasauļa zemes dīvs ir apstulbōjis, lai jim naspeidātu Evangelija gaisma par Kristus gūdeibu, kurs ir Dīva attāls. 5 Na poši sevi, bet gon Jezu Kristu mes sludynojam par Kungu, un sevi pošus — kai jyusu kolpus Jezus dēļ. 6 Jo Dīvs, kas saceja: Nu tymsuma lai speid gaisma, myusu sirdīs īspeidēja, lai speidātu Dīva gūdeibas pazeišona Jezus Kristus personā.
Dīva spāks cylvāka naspākā.
7 Bet šytū krōjumu mes nosojam trauslūs traukūs, lai pōrmēreigais spāks pasarōdeitu nu Dīva asam, bet na nu mums. 8 Mes vysā kamā asam gon spaidūs, bet na strupceļā; tryukumā, bet na izmysumā; 9 vojōti, bet na atstōti; apspīsti, bet na iznycynōti. 10 Mes vysod sovā mīsā nosojam Jezus nōves cīsšonas, lai myusu mīsā pasarōdeitu Jezus dzeive. 11 Lai gon mes dzeivojam, Jezus dēļ vīnmār asam padūti nōvei, lai caur tū myusu mērsteigajā mīsā pasarōdeitu Jezus dzeive.
12 Tai tad, myusūs dorbojās nōve, bet jyusūs dzeiveiba. 13 Un tai kai mums visim ir tys pats ticeibas gors, kai stōv raksteits: Es asmu īticējis un tōpēc es runoju, tad mes tycam un tōpēc arī runojam. 14 Mes zynom, ka Tys, kas Kungu Jezu pīcēle, arī myusus ar Jezu pīceļs un reizē ar jums nūstōdeis sev prīškā. 15 Tai tad, vyss nūteik jyusu dēļ, lai arvīnu bogōtōk pasarōdeitu žēlesteiba un nu daudzejim jū bogōta pateiceiba nōktu Dīvam par gūdu.
16 Tōpēc arī mes napagurstam. Lai gon myusu ōrejais cylvāks izneikst, īkšejais, tūmār, dīn dīnā palīk jauns. 17 Un šitī ocumirkleigī, vīglī spaidi dūd mums pōrmēreigu, myužeigu, vysu atsverūšu gūdeibu. 18 Tikai mums myusu skotu jōgrīž na uz radzamū, bet gon uz naradzamū; jo radzamais pastōv tikai eisu laiceņu, bet naradzamais myužeigi.
1 Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam, 2 bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 3 Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, 4 kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. 5 Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. 6 Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. 7 Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. 8 Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. 9 Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. 10 Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. 11 Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. 12 Tātad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos. 13 Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, 14 zinādami, ka Tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs Savā priekšā kopā ar jums. 15 Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. 16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. 17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, 18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
