XXII.
Pōvuls runoj ļaudim.
1 Veiri, brōli un tāvi, pasaklausit munas atsataisnōšonas runas, ar kuru es tagad pi jums grīžūs. 2 Tī, izdzērduši, ka uz jim runoj ebreju volūdā, palyka vēļ klusōki. Un jys runōja: 3 Es asmu jūdu veirs, pēc dzimšonas nu Cilicijas Tarsim, šeit šytamā piļsātā izaudzāts un pi Gamalieļa kōjom bōrgajūs tāvu lykumūs mōceits. Es beju centeigs Dīva (lykuma) aizstōvātōjs, kai jyus visi vēļ šudiņ esit. 4 Kai taids es šytū ticeibu vojōju leidz nōvei un es lyku veirīšus un sīvītes sasīt un slūdzeit cītumūs. 5 Šytū maņ var aplīcynōt vērsgoreidznīks un vysa augstō padūme. Nu jim es sajēmu vēstules uz Damaska brōlim un devūs uz turīni, lai ari tūs, kas tur beja, sasītus vastu uz Jeruzalemu nūstrōpēšonai.
6 Bet kad es, braukdams uz turīni, beju natōli nu Damaska, ap pusdīnas laiku mani umai nu dabasim apjēme lela gaisma. 7 Pakritis uz zemes, es izdzēržu maņ saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc tu mani vojoj? 8 Tad es atbiļdēju: Kungs, kas Tu esi? Un Jys maņ saceja: Es asmu Jezus Nazareīts, kuru tu vojoj. 9 Muni ceļa bīdri gaismu gon redzēja, bet tō bolsa, kurs maņ sauce, nadzērdēja. 10 Tad es vaicōju: Kungs, kas maņ doroms? Un Kungs maņ atbiļdēja: Celīs augšā un ej uz Damasku, tur tev vysu, kas doroms, pasaceis.
11 Un tai, kai es gaismas spūžuma dēļ navarēju nikō redzēt, uz Damasku mani aiz rūkom aizvede muni ceļa bīdri. 12 Tur pi manis atgōja kaids lykumam uzticeigs cylvāks Ananiass, kuram pi visim turīnes jūdim ir loba slava. 13 Jys, pīgōjis pi manis klōtu, saceja: Saul, brōļ, esi redzeigs, un es tamā pat breidī jū īraudzeju. 14 Tad jys saceja tōļōk: Myusu tāvu Dīvs tevi izlaseja, ka tu pazeitu Jō grybu, ka radzātu Taisneigū un ka nu Jō lyupom izdzērstu bolsu, 15 jo tev byus vysu ļaužu prīškā jōlīcynoj tū, kū tu esi redzējis un dzērdējis. 16 Un kōpēc vēļ tagad vylcynojīs? Celīs augšā, pījem kristeibu, un, pīsaucis Jō vōrda, apmozgoj sovus grākus. 17 Un kad es, atsagrīzis atpakaļ uz Jeruzalemu, svētneicā lyudžūs, es īkrytu ekstazē. 18 Es īraudzeju Jū, un Jys maņ saceja: Steidzīs un nu Jeruzalemas ej prūjom, jo te tovas līceibas par Mani napījims. 19 Bet es atbiļdēju: Kungs, jī tadei zyna, ka es tūs lyku slūdzeit cītumā un svētneicā dauzeit tūs, kas Tev ticēja. 20 Un kad Tōva līcinīka Stepōna asnis tyka līts, es ar patikšonu stōvēju klōt un apsorgōju beņžu drēbes. 21 Bet Jys maņ teice: Ej, jo Es tevi tōli, pat uz pogōnim, syuteišu.
Jūdi pīprosa Pōvulam nōves.
22 Leidz šam jī jō klausejōs. Bet tagad pacēle sovu bolsu un klīdze: Nūst ar taidu nu zemes vērsa! Jys ilgōk dzeivōt nadreikst! 23 Un kad jī tai klīdze, sovas drēbes nūsvīduši zemē, gaisā svīde putekli. 24 Tad vērsinīks pavēlēja jū īvest karaveiru nūmetnē un šaustūt nūpratynōt, kōdēļ tī tai pret jū uzastōj. 25 Kad jū izstīpe zam syksnu peickom, Pōvuls uz klōtasūšū simtnīku atsasauce: Vai tad jums ir breivi Romas piļsōni šausteit un pi tam vēļ bez tīsas sprīduma? 26 Šytū izdzērdis, simtnīks aizgōja pi vērsinīka un jam paziņōja saceidams: Kū tu dori? Šytys cylvāks ir tadei Romas piļsōņs. 27 Tad pīgōjis klōtu vērsinīks saceja: Pasoki maņ, vai tu esi Romas piļsōņs? Un tys atbiļdēja: Jā. 28 Tad vērsinīks saceja: Es tū piļsōneibu īmontōju par lelu naudas sumu. Pōvuls tam atbiļdēja: Bet es nu dzimšonas. 29 Tad tī, kas gribēja jū nūpratynōt, tyuleņ atsastōja nūst. Tū zynūt, vērsinīku pōrjēme baile, ka jys Romas piļsōni beja licis šausteit.
Pōvuls augstōs padūmes prīškā.
30 Nōkūšā dīnā, grybādams zynōt nūteikti, kōpēc jūdi jū apvaiņōja, atraisejis jū vaļā, jys saaicynōja kūpā vērsgoreidznīkus un augstū padūmi, lyka atvest Pōvulu un stōdeit tū jūs vydā.
1 "Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!" 2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: 3 "Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien; 4 šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīrus un sievas, 5 kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecaju padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt. 6 Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, 7 es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas Tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacīja: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. 9 Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Tad es jautāju: ko lai es daru, Kungs? - Bet Tas Kungs man sacīja: celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. 12 Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, 13 atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! - Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, 14 bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, 15 lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. 16 Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu! 17 Atgriezies Jeruzālemē, es, Templī Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts 18 un redzēju Viņu. Viņš man teica: steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani! 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. 20 Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. 21 Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!" 22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!" 23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, 24 komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. 25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?" 26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis." 27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā." 28 Bet komandieris turpināja: "Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības." Pāvils sacīja: "Bet es tāds jau esmu piedzimis." 29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. 30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
