XX.
Pōvuls dūdās uz Troadu.
1 Namīram nūstōjūt, Pōvuls sasauce pi sevis mōcekļus un deve jim pōrsorgōjumus. Tad jys atsasveicynōjis aizceļōja uz Makedoniju. 2 Ceļojūt pa tim apvidim, jys daudz vōrdim pamūdynōja mōcekļus un aizceļōja uz Grekiju, 3 un tur palyka trejs mēneši. Kad jys gribēja pōrsaceļt uz Syriju, jūdi pēc jō tīkōja, tōpēc jys nūlēme grīztīs atpakaļ uz Makedoniju. 4 Jam leidza gōja bereīša Pyrrusa dāls Sopaters, Aristarchs, tessalonikīts Sekundus, derbīts Gajus, Timotejs, tad Tychikus un Trofims nu Azijas. 5 Šitī izbrauce īprīkš un myusus sagaideja Troadē. 6 Mes, pēc naraudzātōs maizes svātkim, izbraucem nu Filippim un pēc pīcom dīnōm nūklivom Troadē. Tur mes palykom septeņas dīnas. 7 Kad pyrmajā pēc sabata dīnā mes bejom sasapuļcejuši uz maizes lauzšonu, Pōvuls mums turēja runu. Dīnu vēļōk grybādams izbraukt, jys sovu mōceibu turpynōja leidz pušnaktim. 8 Augšejā stōvā, kur mes bejom sasapuļcejuši, beja daudz lampu. 9 Kaids jaunēklis, Eutychus vōrdā, sēdēja uz palūdzes. Tai kai Pōvula mōceiba īilga garumā, jys nūgryma dziļā mīgā un, mīga pōrjimts, nu trešō stōva nūkryta zemē; un jū pacēle jau nūmyrušu. 10 Pōvuls, nūkōpis zemē, pīsalīce uz jō un, jū apskōvis, saceja: Nasabeistit, dzeiveiba jamā vēļ ir. 11 Tad, uzkōpis otkon augšā, jys lauze maizi un ēde, un runōja vēļ leidz pat gaismas ausšonai; pēc tam jys aizceļōja. 12 Tū jaunēkli jī atvede dzeivu un ļūti prīcōjōs.
Pōvuls Miletā.
13 Tad mes īprīkš aizasteidzem uz kug’a un aizbraucem uz Assu, lai nu turīnes uzjimtu Pōvulu; jo jys, grybādams uz turīni ceļōt pa sauszemi, tai pavēlēja. 14 Kad jys atgōja uz Assu, mes jū pajēmem pi sevis un aizbraucem uz Mytilenu. 15 Izbraukuši nu turīnes, nōkūšā dīnā mes pabraucem garum Chios. Dīnu vēļōk mes sasnēdzem Samos un pēc dīnas ībraucem Miletā. 16 Lai naaizakavātu Azijā, Pōvuls nūlēme Efezam braukt garum. Jys tadei steidzēs, lai, jo tys byutu īspējams, Vosoras svātku dīnā byutu Jeruzalemā.
17 Nu Mileta jys nūsyuteja uz Efezu pasaukt pi sevis bazneicas prīkšnīkus. 18 Un, kad jī pi jō sasalaseja, jys tim saceja: Jyus zynot, kai es nu pyrmōs munas Azijā īsarasšonas dīnas nūdzeivōju storp jums vysu laiku. 19 Kai Kungam es kolpōju vyslelōkā pazamynōšonā, osorōs un pōrbaudejumūs, kuri, pateicūt jūdu spūstim, mani satyka; 20 kai vysu bez izjāmuma, kas tik byutu jums nūdereigs, sludynōju un jyusus mōceju gon atklōti, gon ari mōjōs. 21 Kai jūdim, tai ari ellenim pīrōdeju vajadzeibu Dīva prīškā nūžālōt par grākim un ticēt ikš myusu Kunga Jezus.
22 Bet raug, tagad es, Gora dzeits, dūdūs uz Jeruzalemu. Kas mani tur sagaida, tō nazynu, 23 izjamūt gon tū, kū Svātais Gors maņ kotrā vītā pasludynoj saceidams, ka mani sagaida saites un apspīsšona. 24 Bet es (nasaskotu ni uz kō) pat sovas dzeives par līku navērteju, ka tik sovu ceļa pūsmu pabeigtu un izpiļdeitu tū uzdavumu, kuru nu Kunga Jezus asmu sajēmis: sludynōt Dīva žēlesteibas Evangeliju. 25 Un tagad, raug, es zynu, ka nivīns nu jums, storp kurim gōju (Dīva) vaļsteibu sludynōdams, muna vaiga vairs naredzēs. 26 Tōpēc es šudiņ jums apgolvoju, ka ni ar kō asni satraipeits naasmu. 27 Es tadei nasašaubeju sludynōt jums Dīva vaļu vysā piļneibā.
28 Uzmonit sevi un vysu gonomū pulku, kurā Svātais Gors jyusus īstateja par veiskupim, ganeit Dīva Bazneicu, kuru Jys par sovu asni īmontōja. 29 Es zynu, ka pēc munas prūjom aizīšonas jyusūs īsalauzs plēseigi viļki, kas gonomō pulka nataupeis. 30 Un nu jyusu pošu vyda ceļsīs taidi veiri, kas preteigi runōs, lai mōcekļus pīvylktu pi sevis. 31 Tōpēc esit nūmūdā un pīminit, ka es trejs godi caurom dīnom un naktim napōrstōju ikvīnu nu jums ar osorom pōrsorgōt.
32 Un tagad es jyusus uztycu Dīvam un Jō želesteibas vōrdam. Jys ir spējeigs jyusus uzceļt un jums pīškērt montōjumu reizē ar visim svātajim. 33 Ni nu vīna es napraseju ni zalta, ni sudobra, ni ari apgērba. 34 Jyus tadei zynot poši, ka munom un munu leidzgōjēju vajadzeibom kolpōja šytōs munas rūkas. 35 Vysā kamā es jums parōdeju, kai vajaga strōdōt un kai par nabogim ryupētīs, pīmynūt Kunga Jezus vōrdus, kū Jys saceja: Svēteigōk ir dūt, na kai jimt.
36 Pēc šytūs vōrdu jys kūpā ar visim nūsamete ceļūs lyugtīs. 37 Tad visi sōce gauži raudōt, un, skaunūtīs Pōvulam ap koklu, jū bučōja. 38 Vysvairōk jūs sōpynōja tī vōrdi, kurus izteice, ka vairs jō vaiga naredzēt. Tad jī jū izvadeja leidz kuģam.
1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā. 3 Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. 4 Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims. 5 Tie, papriekš izgājuši, gaidīja mūs Troadā. 6 Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas. 7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij. 8 Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu. 9 Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs. 10 Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: "Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā." 11 Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku - līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja. 12 Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās. 13 Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām. 14 Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu. 15 No turienes aizbraukuši, mēs nākamajā dienā nonācām pret Hiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākamajā dienā nonācām Milētā. 16 Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasarassvētku dienā nokļūt Jeruzālemē. 17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus. 18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, 19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. 20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, 21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. 22 Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, 23 tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. 24 Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. 25 Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. 26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. 27 Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. 28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. 30 No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. 31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. 32 Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. 33 Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. 34 Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. 35 Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt." 36 Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu. 37 Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, 38 visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.
