XI.
Divi līcinīki.
1 Un man īdeve nīdri leidzeigu reikstei un saceja: Celīs, izmērej Dīva svētneicu, oltori un tūs, kas ikšā lyudzās. 2 Bet ōrejū svētneicas pogolmu atstōj un jō namērej, jo tys ir atstōts pogōnim. Jī svātū piļsātu meideis četrudesmit divi mēneši.
3 Es dūšu sovus obejus līcinīkus un jī grākuvaidēšonas drēbēs gārbti sludynōs tyukstūša divi simti sešdesmit dīnu. 4 Tī ir obeji eleja kūki un obeji lukturi, kas stōv zemes kunga prīškā. 5 Jo kas jim gribēs kaitēt, nu jūs mutes izīs guņs un jūs īnaidnīkus apreis, un jo kas jim gribēs dareit sōpes, tiks nūnōvāti taidā pat kōrtā. 6 Jim ir vara aizdareit dabasus, lai jūs sludynōšonas dīnōs naleitu leits, jim ir vara par yudini jū pōrvērst asnī un zemi sist ar ikvīnu mēri, cik vin jim pateik. 7 Un kad jī līceibu byus pabeiguši, nu bezdibiņa izacālušais zvērs ar jim karōs, jūs pīveiks un jūs nūnōvēs. 8 Jūs mērsteigōs atlīkas gulēs uz īlas lelajā piļsātā, kura goreigi par Sodomu un Egipti teik saukta, kur pīkola krystā arī jūs Kungu. 9 Jō misu redzēs ļaudis nu vysom kōrtom, ciltim, volūdom un tautom trejs ar pusi dīnas, jo nabyus atļauts jūs mīsas paglobōt kaidā kopā. 10 Zemes īdzeivōtoji par tū prīcōsīs un līksmōs, un cyts cytam syuteis dōvonas, jo tī divi pravīši zemes īdzeivōtōjim sagōdōja cīsšonas. 11 Bet pēc trejom ar pusi dīnom nu Dīva nōce jymūs dzeiveibas gors un jī otkon pīsacēle uz sovom kōjom un vysus tūs, kas tū redzēja, apjēme lela baile. 12 Beja dzēržams nu dabasim skaneigs bolss, kas jim sauce: Nōcit šur augšā! Un jī uz mōkūņa pasacēle debesīs. Jūs īnaidnīki tu redzēja.
13 Tamā pat stundē izacēle lela zemes trice. Dasmytō piļsātas daļa sabruka un septeņas tyukstūšas personu zemes trīcē dabōja nōvi. Pōrejī nūsabeida un gūdynōja Dīvu dabasūs.
14 Tai pagōja ūtrais „bāda“, bet raug, ōtri nōks trešais.
Septeitō taure.
15 Kad aiztaurēja septeitais engeļs, nu dabasim beja dzēržami skali bolsi, kas sauce: Pasauļa vaļdešona pīdar myusu Kungam un Jō Kristum. Jys vaļdeis myužeigi myužam. (Amen.) 16 Tad divdesmit četri vacōkī, kas Dīva prīškā sēdēja sovūs gūda krāslūs, pakryta uz sova vaiga, pīlyudze Dīvu un saceja: 17 Kungs, vysvareigais Dīvs, kas esi, kas beji (un kas atnōksi), mes Tev pateicam, ka Tu sajēmi spēceigū varu un īsōci vaļdeit. 18 Tautas gon dusmojās, bet nōce tova dusme un laiks tīsōt nūmyrušūs un sovim kolpim pravīšim, svātajim un tim, kas beistās tova vōrda, mozajim un lelajim samoksōt olgu, kai arī iznycynōt tūs, kas samaitōja zemi.
19 Tad atsadareja dabasūs Dīva svētneica. Jō svētneicā beja radzama Jō dereibas skreine. Tad izacēle zibšni, pārkyuņa grōvīni, zemes trice un lela krusa.
1 Man tika dota niedre, līdzīga mērkokam, un man sacīja: celies un mērī Dieva templi, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā. 2 Bet atstāj Dieva tempļa ārējo pagalmu ārpusē un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem, un tie mīdīs svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus. 3 Un Es likšu Saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. 4 Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kunga priekšā. 5 Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus: ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā. 6 Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu pravietošanas laiku; tiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst par asinīm un šaust zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs. 7 Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus. 8 Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur arī viņu Kungs ir krustā sists. 9 Un dažādu tautu un cilšu, valodu un tautību ļaudis redzēs viņu miesas trīsarpus dienas un neļaus viņu miesas likt kapā. 10 Zemes iedzīvotāji priecāsies par tiem un būs līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus. 11 Un pēc trīsarpus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja. 12 Un viņi dzirdēja stipru balsi no debesīm tiem saucam: uzkāpiet šeit augšā. - Un viņi mākonī uzkāpa debesīs; viņu ienaidnieki noskatījās viņos. 13 Tanī pašā stundā notika liela zemestrīce, pilsētas desmitā daļa sagruva, un šinī zemestrīcē gāja bojā septiņi tūkstoši cilvēku, un pārējos pārņēma bailes, un tie deva godu Dievam debesīs. 14 Otrs "vai" ir pagājis; redzi, trešais "vai" drīz nāks. 15 Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, kas sauca: "Pasaules valstība ir nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam, un Viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam." 16 Un tie divdesmit četri vecaji, kas sēd Dieva priekšā uz saviem troņiem, krita uz sava vaiga un pielūdza Dievu, sacīdami: 17 "Mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, kas esi un kas biji, ka Tu esi ņēmis Savu lielo spēku un valdi. 18 Tautas iedegās dusmās; tad nāca Tava dusmība un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems Tavi kalpi pravieši un svētie un visi, kas Tavu Vārdu bīstas, mazie un lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā." 19 Tad atvērās Dieva templis debesīs, un Templī bija redzams Viņa derības šķirsts; un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemestrīce un liela krusa.
