III.
Jōņa Kristeitōja darbeiba.
1 Tamā laikā Judeas tuksnesī pasarōdeja Jōņs Kristeitōjs un sludynōdams saceja: 2 Atsagrīzit nu grākim, jo dabasu vaļsteiba ir tyvu.
3 Šytys tadei ir tys, uz kuru atsateic pravīša Izaja vōrdi:
Tuksnesī saucūšs bolss:
gatavojit Kungam ceļu,
taisnas dorit Jam stygas.
4 Jōņs beja gērbīs kameļa spolvu audumā un apsajūzis ar ōdas syksnu. Jō bareiba beja sisini un meža mads. 5 Jeruzalema, vysa Judea un Jordana apgobols gōja pi jō 6 un, pījamūt nu jō kristeibu Jordana upē, izzyna sovus grākus.
7 Radzādams, ka pi jō īt daudz farizeju un sadduceju kristeibas pījemtu, jys tim saceja: Jyus čyusku dzymums! Kas jums apgolvōja, ka izmuksit nu bōrguma, kas tyvojās? 8 Dūdit tad cīneigus nu grākim atsagrīzšonas augļus 9 un naīgolvojit poši sev: mums Abraams ir tāvs. Jo es jums soku, ka Dīvs nu šitim akminim spēj Abraamam bārnus izsaukt. 10 Cērvs jau ir klōtu pi kūka saknem. Tai tad, ikvīns kūks, kas nadūd lobu augļu, tiks izcērsts un gunī īmasts. 11 Es jyusus krystu ar yudini atsagrīzšonai nu grākim, bet Tys, kas nōks pēc manis, par mani ir spēceigōks, un es naasmu cīneigs Jam kūrpu padūt. Jys jyusus kristeis ar Svātū Goru un guni. 12 Jys sovu kulu teireis ar vētekli rūkā: kvīšus sabērs sovūs orodūs, bet palovas sadadzynōs nadzīstūšajā gunī.
K. Jezus pījam kristeibu.
13 Tūlaik Jezus atgōja nu Galilejas uz Jordanu pi Jōņa pījimt nu jō kristeibu. 14 Bet Jōņs naļōve, saceidams: Maņ vajaga nu Tevis topt kristeitam, un Tu nōc pi manis? 15 Bet Jezus atbyldādams saceja: Ļaunīs tagad, jo mums pīkreit vysu, kas ir pareizs, izpiļdeit. Tad jys Jam atļōve.
16 Pēc kristeibas Jezus tyuleņ izgōja nu yudiņa. Un, raug, Jam atsavēre dabasi, un Jys redzēja Dīva Goru, kai bolūdi, nūejam un nūsalaižam uz sevis. 17 Un raug, nu dabasim sauce bolss: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls, kurs maņ labpateik.
1 Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: 2 "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. 3 Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas." 4 Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. 5 Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals 6 un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. 7 Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? 8 Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. 9 Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. 10 Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. 11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. 12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni." 13 Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. 14 Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis." 15 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva. 16 Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. 17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."
