X.
Engeļs ar grōmotu.
1 Un es redzēju cytu spēceigu engeli nūkōpam nu dabasim. Jys beja gārbts mōkūnī, vērs jō golvas varaveiksna, jō vaigs beja kai saule un jō kōjas kai guņs stulpi. 2 Jam rūkā beja atvārta grōmateņa. Jys sovu lobū kōju nūlyka uz jyuras, kreisū uz sauszemes un 3 lelā bolsā sauce, itkai ļauva ryuktu. Uz jō saucīņa laide vaļā sovus bolsus septeņi pārkyuņi. 4 Un kad tī septeni pārkyuņi runōja, es gribēju raksteit, bet izdzērdu nu dabasim (man) saucūšu bolsu. Aizzeimūgoj tū, kū septeni pārkyuni runōja un tō naroksti.
5 Tad tys engeļs, kuru es redzēju stōvam uz jyuras un uz sauszemes pacēle uz dabasim sovu lobū rūku 6 un zvērēja Tō prīškā, kas dzeivoj myužeigi myužam, kas radeja dabasus un tū, kas jymūs ir, zemi un tū, kas vērs jōs ir, jyuru un tū, kas jamā ir: Laika vairs nabyus. 7 Kad septeitais engeļs paceļs sovu bolsu un taurēs, pīsapiļdeis nūslāptī Dīva nūdūmi, kai Jys sovim kolpim pravīšim ir pasludynōjis. 8 Un tys bolss, kuru es nu dabasim izdzērdu, runōja man vēļ ūtrreiz saceidams: Ej un pajem nu engeļa rūkas atvārtū grōmateņu, kurs stōv uz jyuras un uz sauszemes. 9 Es aizgōju un lyudžu engeļa, lai atdūd man grōmateņu. Un jys man saceja: Jem un jū nūrej. Tovai mōgai gon tei byus ryugta, bet tovai mutei soldona, kai mads. 10 Es pajēmu nu engeļa rūkas grōmateņu un jū nūreju. Munā mutē jei bej soldona kai mads, bet kad es jū nūreju, mōgā man beja ryugts. 11 Tad man saceja: Tev otkon jōpravītoj par daudzejom kōrtom, tautom, volūdom un kēnenim.
1 Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. 2 Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi, 3 un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un, kad viņš sauca, tad septiņi pērkoni savām balsīm runāja. 4 Un, kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: "Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši un neuzraksti to." 5 Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesīm 6 un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes, un jūru un visu, kas jūrā: 7 laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, kā Viņš to ir pasludinājis Saviem kalpiem praviešiem. 8 Un balss, ko es dzirdēju no debesīm, runāja atkal uz mani, sacīdama: "Ej, ņem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes." 9 Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: "Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mutē." 10 Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta. 11 Un uz mani saka: "Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem."
