VI.
Maizes pavairōšonas breinums.
1 Pēc tam Jezus pōrbrauce uz ūtrū Galilejas jyuras krostu, tys ir Tiberijas. 2 Jam pakaļ gōja lels ļaužu pulks, jo jī beja redzējuši tūs breinumus, kurus Jys pi slymajim padareja. 3 Te Jezus uzkōpe kolnā un kūpā ar sovim mōceklim nūsāda. 4 Tyvōjōs jūdu svātki — Leldine.
5 Jezus, pacēlis acis un īraudzejis klōt ejam ļūti lelu ļaužu pulku, saceja Filipam: Kur mes nūpērksim maizi, lai jūs pabarōtu. 6 Bet tū Jys saceja tik tōdēļ, lai jū pōrbaudeitu; Jys pats gon zynōja, kū Jys padareis. 7 Filips Jam atbiļdēja: Par divi simti denaru maizes napītiks, lai ikvīns kaut drusku sajimtu. 8 Vīns Jō mōceklis Seimaņa Pītera brōļs Andrivs saceja: 9 Šite gon ir vīns jaunēklis, kam ir pīci mīžu maizes kukuļi un divi zivis; bet kas tys ir dēļ taida daudzuma?
10 Tad Jezus saceja: Licit ļaudim nūsēst. Tamā vītā beja daudz zōles. Tai tad veirīši, skaitā ap pīcom tyukstūšom, nūsāda. 11 Jezus pajēme tūs maizes kukuļus un, nūskaitejis pateikšonas lyugšonu, izdaleja tim, kas beja nūsāduši; tai pat ari zivis, cik vīn kas gribēja. 12 Kad jī jau beja paāduši, Jys saceja sovim mōceklim: Salosit pōrpalykušūs gabaleņus, lai nikas napazyud. 13 Ti salaseja nu pīcim maizes kukulim divpadsmit peitnīku druponu, kas ādōjim beja pōri palykušas.
14 Ļaudis, radzādami breinumu, kū Jezus beja padarejis, saceja: Patīši, šytys ir tys Pravīts, kam beja uz pasauli jōatīt.
15 Bet Jezus, pamanejis, ka jī grib Jū sakert un īceļt par kēneņu, aizgōja vīns pats uz kolna.
K. Jezus īt pa jyuru.
16 Vokoram īstōjūt, mōcekli atgōja uz jyuru, 17 īkōpe laivā un laidēs braukt pōri par jyuru uz Kafarnaumu. Jau sōce timst timseņš, bet Jezus vys vēļ pi jim nabeja atgōjis; 18 bet stypra vēja dēļ jyura sōce cylōtīs. 19 Un kad jī beja nūbraukuši divdesmit pīcas leidz trejsdesmit stadiju, īraudzeja Jezu, ejūšu pa jyuras vērsu un tyvojūšūs klōtu pi laivas. Jūs pōrjēme baile. 20 Bet Jys tim saceja: Es asmu, nasabeistit. 21 Jī tad ar prīcu pajēme Jū laivā, un laiva tyuleņ nūstōja pi krosta, uz kurū jī brauce.
Jezus apsūla īstateit Vyssvātōkū Sakramentu.
22 Nōkušā reitā, ļaudis, kas palyka uz ūtrō krosta, pamaneja, ka tur cytas laivas nabeja, kai tik vīna un ka Jezus reizē ar mōceklim tamā laivā naīkōpe, ka mōcekli aizbrauce vīni poši. 23 Tam breižam nu Tiberijas atgōja cytas laivas un apstōja natōļ nu tōs vītas, kur Kungs skaiteja pateikšonas lyugšonu, un jī ēde maizi. 24 Ļaudis radzādami, ka tur vairs navā ni Jezus, ni mōcekļu, sasāda laivōs un aizbrauce Jezus meklēt uz Kafarnaumu. 25 Atroduši Jū uz ūtrō krosta, Jam saceja: Mōceitōj, kod Tu uz šenīni atgōji?
26 Jezus tim atbyldādams saceja: Patīši, patīši, Es jums soku: jyus Manis meklejat na tōdēļ, ka breinumus redzējot, bet tōdēļ, ka ēdet maizi un pasaseitynōjot. 27 Nasadzenit pēc ēdīņa, kurs izneikst, bet dzenitēs pēc ēdīņa, kurs pastōv myužeigai dzeivei, kuru jums dūs Cylvāka Dāls. Tū tadei Dīvs Tāvs aplīcynōja. 28 Tad jī Jam saceja: Kas mums jōdora, lai izpiļdeitu Dīva dorbus? 29 Jezus tim atbyldādams saceja: Tys ir Dīva dorbs, ka jyus tycātu Tam, kuru Jys ir syutejis. 30 Tad jī Jam saceja: Kaidu zeimi Tu padareisi, ka radzādami Tev tycātu? Kaidu padareisi dorbu? 31 Myusu tāvi tuksnesī ēde mannu; tadei ir raksteits: Jim bareibai deve nu dabasim maizi.
32 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: na Moizešs jums nu dabasim maizi deve, bet muns Tāvs dūd jums nu dabasim eistū maizi. 33 Tadei Dīva maize nūsalaiž nu dabasim un dūd pasauļam dzeivi. 34 Tad jī īsasauce: Kungs, dūd mums vīnmār tū maizi.
35 Jezus tim atbiļdēja: Es asmu dzeives maize; kas atīt pi Manis, tys boda nacīss; kas Maņ tic, tys nikod naslōps. 36 Bet Es jums saceju, jyus gon Mani redzējot, bet Maņ naticit. 37 Ikvīns, kū Tāvs Maņ dūd, atīt uz Mani, un kas uz Mani atīt, tō Es nūst naatstumšu. 38 Es tadei nu dabasim atgōju na tōdēļ, lai dareitu Munu, bet gon lai piļdeitu Tō vaļu, kas Mani syuteja. 39 Un Tō, kas Mani syuteja, vaļa ir nōkūša: Lai Es nikō nu tō, kū Maņ īdeve, napazaudātu, bet gon lai postora dīnā pīcaltu. 40 Muna Tāva vaļa ir taida: Ikvīnam, kas redz Dālu un Jam tic, byus dzeiveiba, un Es jū postora dīnā pīceļšu.
41 Te jūdi sōce kūrnēt, kam Jys teice: Es asmu maize, kas nu dabasim ir nūkōpuse. 42 Un jī saceja: Vai tad tys navā Jezupa Dāls Jezus? Vai tad mes napazeistam Jō tāva un Jō mōtes? Kai tad Jys var saceit: Es asmu nu dabasim nūkōpis?
43 Jezus tim atbyldādams saceja: Nakūrnit sovstarpeigi. 44 Nivīns navar pi Manis atīt, jo Tāvs, kas Mani syuteja, tō naviļks; un Es tū izmūdynōšu postora dīnā. 45 Pi pravīšim stōv raksteits: Visi byus par Dīva mōceklim. Ikvīns, kas Tāva klausa un ļaun sevi mōceit, atīt uz Mani. 46 Tys nazeimoj, ka Tāvu kas byutu redzējis, jo tikai tys redzēja Tāvu, kas nu Tāva paīt. 47 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas (Maņ) tic, tam ir myužeiga dzeive.
48 Es asmu dzeives maize. 49 Jyusu tāvi tuksnesī ēde mannu un nūmyra. 50 Bet šitei ir maize, kas nu dabasim nūīt, lai nivīns, kas jū ād, namērtu. 51 Es asmu tei dzeivō maize, kas nu dabasim nūkōpe. Kas šytū maizi ād, tys dzeivōs myužam. Bet maize, kuru Es dūšu, ir Muna mīsa dēļ pasauļa dzeives.
52 Jūdi sōce sovstarpeji streidētīs saceidami: Kai tad šytys var sovu Mīsu dūt mums par bareibu?
K. Jezus mīsa — bareiba un asnis — dzērīņs.
53 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Jo jyus Cylvāka Dāla mīsas naēssit un Jō ašņa nadzersit, tad jums pošim sevī dzeives nabyus. 54 Kas ād Munu mīsu un dzer Munu asni, tam ir myužeigō dzeive, un Es jū pīceļšu postora dīnā. 55 Muna mīsa tadei ir patīsa bareiba, un Muns asnis ir patīss dzērīņs. 56 Kas ād Munu mīsu un dzer Munu asni, tys Manī mōjoj, un Es jymā. 57 Kai Mani syuteja dzeivais Tāvs, un Es caur Tāvu dzeivoju, tai ari tys, kas Mani ād, caur Mani dzeivōs. 58 Maize, kas nu dabasim ir nūkōpuse, navā taida, kai tei, kuru jyusu tāvi ēde un nūmyra. Kas šytū maizi ād, tys dzeivōs myužam.
59 Šytūs vōrdus Jezus saceja tūlaik, kad mōceja Kafarnauma synagogā.
60 Daudzejī Jō mōcekli, kas Jō klausejōs, saceja: Šytei runa ir cīta. Kas Jōs var klauseitīs?
61 Jezus zynōdams, ka Jō mōcekli par tū kūrnēja, jim saceja: Vai tad šytys jyusus atbaida? 62 Bet kad īraudzeisit Cylvāka Dālu izkōpam tur, kur agrōk beja?
63 Gors ir tys, kas padora dzeivu, mīsa naleidz nikō. Tī vōrdi, kurus Es jums saceju, ir gors un dzeive. 64 Bet jyusu vydā ir daži, kas natic. Jezus pošā sōkumā zynōja, kas natic un kas byus Jō nūdevējs. 65 Jys saceja tōļōk: Šytū Es jums saceju tōpēc, ka nivīns navar uz Mani atīt, jo jam tō nabyus devis Tāvs.
66 Nu šytō laika daudzejī mōcekli atsastōja nu Jō un vairs Jam pakaļ nagōja. 67 Tad Jezus vaicōja nu tim divpadsmit: Vai tad ari jyus gribit īt prūjom? 68 Seimaņs Pīters Jam atbiļdēja: Kungs, uz kū lai mes ejam? Tev tadei ir myužeigōs dzeives vōrdi. 69 Mes tycam un atzeistam, ka Tu esi Dīva Svātais. 70 Jezus jam atbiļdēja: Vai tad Es jyusu divpadsmit naizvēlēju? Un tūmār vīns nu jums ir satans! 71 Jys dūmōja par Seimaņa Iskariotas dālu Judasu; tys, lai gon pīdarēja pi tim divpadsmit, tūmār jys beja tys, kas Jū nūdūs.
1 Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. 2 Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. 3 Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. 4 Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. 5 Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?" 6 Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. 7 Filips Viņam atbildēja: "Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums." 8 Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: 9 "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?" 10 Jēzus sacīja: "Lieciet, lai ļaudis apsēstas!" Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši. 11 Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. 12 Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!" 13 Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. 14 Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē." 15 Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. 16 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi nogāja pie jūras, 17 un, iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūrai uz Kapernaumu. Bija iestājusies jau tumsa, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis. 18 Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot. 19 Kad nu viņi bija nobraukuši divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvojamies laivai un izbijās. 20 Bet Viņš sacīja tiem: "Es tas esmu, nebīstieties!" 21 Tad viņiem gribējās Viņu ņemt laivā, un tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca. 22 Otrā dienā ļaudis, kas bija palikuši viņpus jūras, uz krasta stāvēdami, noprata, ka tur citas laivas nebija bijis kā tikai viena un ka Jēzus nebija kopā ar mācekļiem kāpis laivā, bet mācekļi bija aizbraukuši vieni paši. 23 Tanī laikā no Tiberijas nāca citas laivas pie tās vietas, kur tie bija ēduši maizi, ko Tas Kungs bija svētījis. 24 Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne Viņa mācekļi nav vairs tur, tie iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. 25 Un, atraduši Viņu otrā malā, tie Viņam sacīja: "Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?" 26 Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši. 27 Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis." 28 Tad tie Viņam sacīja: "Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?" 29 Jēzus atbildēja viņiem: "Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis." 30 Tad tie sacīja Viņam: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? 31 Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm." 32 Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: 33 jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību." 34 Tie Viņam sacīja: "Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!" 35 Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. 36 Bet Es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat. 37 Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. 38 Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis, 39 bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā - pastarā dienā. 40 Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā." 41 Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi, - 42 un sacīja: "Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm." 43 Bet Jēzus atbildēja viņiem: "Nekurniet savā starpā! 44 Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis, un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. 45 Ir rakstīts praviešos: un tie visi būs Dieva mācīti. - Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis. 46 Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis. 47 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. 48 ES ESMU dzīvības maize. 49 Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. 50 Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. 51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību." 52 Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: "Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?" 53 Bet Jēzus tiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. 54 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. 55 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. 56 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. 57 Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. 58 Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." 59 To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. 60 Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" 61 Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību? 62 Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? 63 Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. 64 Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. 65 Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." 66 No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. 67 Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet?" 68 Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, 69 un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." 70 Jēzus atbildēja viņiem: "Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns." 71 Un Viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc Viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpadsmit.
