XII.
Sīvīte un drakons.
1 Dabasūs pasarōdeja lela zeime: Sīvīte saulē tārpta, zam jōs kōjom mēness un uz jōs golvas ar divpadsmit zvaigznem krūņs. 2 Jei beja mōtes cereibōs un sovōs sōpēs un dzemdeišonas mūkōs klīdze. 3 Un dabasūs pasarōdeja vēļ ūtra zeime: Raug, lels guņssorkons drakons ar septeņom golvom un desmit rogim un uz jō golvom septeņi krūni. 4 Jō aste rōve sev leidza trešu daļu nu debess zvaigznem un svīde jōs uz zemes. Drakons nūstōja pret sīvīti, kurai vajadzēja dzemdeit, lai tyuliņ pēc pīdzimšonas nūreit jōs bārnu.
5 Jei dzemdēja bārnu, kuram ar dzeļža sceptru jōvolda vysas tautas. Bārnu pajēme pi Dīva gūda krāslā, bet sīvīte aizbāga tuksnesī.
6 Tur jai Dīvs sagatavōja vītu, un jū uzturēja tyukstūša divi simti sešdesmit dīnu.
7 Te dabasūs izacēle kars. Michaeļs un jō engeli karōja pret drakonu, drakons un jō engeli arī karōja. 8 Bet jī pretim nūsaturēt navarēja un jim dabasūs vairs nabeja vītas. 9 Tad nūgryude lelū drakonu un vacū čyusku, kuru sauce par valnu un satanu, kura pīvyla vysu pasauli; jū nūmete uz zemi un reizē ar jū nūgryude arī jō engeļus. 10 Un es dzērdēju dabasūs jō lelū bolsu saucam: Tagad ir atnōkuse myusu Dīva pesteišona, vara un vaļsteiba un jō Kristus vara, jo ir nūgryusts myusu brōļu apvaiņōtōjs, kurs Dīva prīškā jūs apvaiņōja dīn un nakt. 11 Jī tū uzvarēja caur jāra asni un caur jō līceibas vōrdu, un jī sovu dzeivi tik moz vērtēja, ka lobōk pacīte nōvi. 12 Tōpēc prīcojitēs dabasi un jyus, kas jymūs dzeivojit. Bāda zemei un jyurai, uz jums nūsalaide valns lelōs dusmēs, jo jys zyna cik moz jam ir laika.
13 Kad drakons redzēja, ka ir nūsvīsts uz zemes, jys vojōja tū sīvīti, kura dzemdēja bārnu. 14 Bet sīvītei tyka dūti lelō ērgļa divi spōrni, lai jei tuksnesī aizlīdōtu uz tū vītu, kur jei čyuskas naskarta varātu dzeivōt vīnu laiku, divejus laikus un pus laika. 15 Tad čyuska nu sovom žūklom raideja sīvītei pakaļ yudini kai upi, lai straume jū aiznastu prūjom. 16 Bet te sīvītei nōce paleigā zeme: Zeme atvēre sovu muti un īsyuce tū straumi, kuru nu sovas mutes raideja drakons. 17 Tad drakons uz sīvītes ļūti aizadusmōja un aizgōja karōtu ar jōs pōrejim pēcnōcējim, ar tim, kas pylda Dīva bausleibas un kurim ir Jezus (Kristus) līceiba.
1 Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. 2 Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās. 3 Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis, ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. 4 Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. 5 Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli; un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa. 6 Tad sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur tiktu uzturēta tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. 7 Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. 8 Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. 9 Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi. 10 Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: "Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. 11 Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei. 12 Tādēļ priecājieties, debesis un kas tur mājo! Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis." 13 Pūķis, redzēdams, ka tas nomests zemes virsū, sāka vajāt sievu, kas bija dzemdējusi puisēnu. 14 Sievai tika doti divi lielā ērgļa spārni, lai tā varētu lidot tuksnesī savā vietā, kur viņas dzīvība, prom no čūskas acīm, tiek uzturēta laiku un laikus un puslaiku. 15 Un čūska izlaida no savas mutes ūdeni kā upi sievai pakaļ, lai to aizpludinātu. 16 Bet zeme nāca sievai palīgā, atvērdama savu muti un aprīdama no pūķa mutes izlaisto upi. 17 Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu. 18 Un viņš nostājās uz jūras krasta.
