XV.
Īroduma dēļ nadreikst lauzt Dīva bausleibas.
1 Tad farizeji un Rokstim mōceitī atgōjuši nu Jeruzalema pi Jezus saceja: 2 Kōpēc Tovi mōcekli pōrkōp senču īrodumus? — Namozgōtom rūkom ād maizi?
3 Jys tim atbyldādams saceja: Kōpēc tad jyus sovu īrodumu dēļ pōrkōpat Dīva bausleibas? 4 Dīvs tadei pīsaceja: Tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt, kai ari: Tī, kas tāvu un mōti nīvōtu, ir nūdūdami nōvei, 5 bet jyus sokat: Jo kurs sovam tāvam vai mōtei teiktu: „Upuram ir (pazeimōts) tys, kas tev nu manis kai atbolsts pīkreit“, tam nav pīnōkuma sova tāva un mōtes gūdynōt. 6 Un ar šytū jyus, sovu īrodumu dēļ, laužat Dīva lykumu. 7 Līkuli! Pareizi par jums ir pravītōjis Izajas, saceidams:
8 Šytei tauta gūdynoj Mani tikai ar lyupom,
Bet jōs sirds ir tōli nu Manis.
9 Bet par veļti jim ir Mani gūdynōt,
mōcūt tikai ļaužu lykumus un īstōdejumus.
10 Tad, pasaucis pi Sevis ļaudis, jim saceja: Klausitēs un īgaumejit: 11 Na tys, kas mutē nōk, traipa cylvāku, bet gon tys, kas izīt nu mutes, tys traipa cylvāku.
12 Pēc tō pīgōjuši pi Jō mōcekli saceja: Vai Tu zini, ka farizeji dzēržūt šūs vōrdus īsaļaunōja? 13 Bet Jys atbiļdēja: Ikvīns stōds, kas nav nu muna dabasu Tāva dēsteits, tops ar saknem izrauts. 14 Licit jim mīru, jī ir okli, oklūs vodūni. Bet, jo oklū vad okls, obeji kreit dūbē.
15 Tad Pīters atbyldādams Jam saceja: Izskaidroj mums šū pīleidzeibu! 16 Jezus atbiļdēja: Vai tad vēļ ari jyus naapzineigi asot? 17 Vai tad jyus nazynot, ka vyss, kas nōk mūtē, īt mogā un tad teik izmasts ōrā? 18 Bet kas nu mutes īt, tys nōk nu sirds, un tys padora cylvāku nateiru. 19 Nu sirds tadei nōk ļaunas dūmas, slapkaveibas, lauleibas lauzšonas, palaidneibas, zagšonas, napatīsas līceibas, zaimōšonas, 20 — un šytys vyss traipa cylvāku. Bet ēsšona ar namozgōtom rūkom cylvāka natraipa.
Kananejītes izveseļōšona.
21 Tad izgōjis nu turīnes, Jezus aizgōja atpakaļ uz Tyra un Sydona molu. 22 Un raug, te pīgōja nu tō apgobola vīna kananejīte un sauce: Apsažāloj par mani, Kungs, Davida Dāls! Muna meita cīš brīsmeigu valna vōrdzynōšonu. 23 Bet Jys naatbiļdēja tai ni vōrda. Tad, pīgōjuši pi Jō, mōcekli lyudze: Atlaid jū, jo jei sauc mums pakaļ. 24 Bet Jys atbiļdēja: Es naasmu syuteits, kai tikai uz pagaisušajom Izraeļa mōjas vuškom.
25 Bet tei, pigōjuse klōt, pagudynōja Jū un saceja: Kungs, paleidz maņ! 26 Bet Jys atbyldādams teice: Nav labi jemt bārnu maizi un mest jū sunānim. 27 Bet tei atbiļdēja: Tai Kungs, bet ari sunāni ād druponas, kas kreit nu jūs kungu golda. 28 Tad Jezus jai saceja: Ak sīvīt, tova ticeiba ir lela. Lai nūteik tev tai, kai tu gribi. Un tamā pat stuņdē jōs meita palyka vasala.
Maizes pavairōšonas breinums.
29 Īdams nu turīnes tōļōk, Jezus gōja Galilejas jyurai garum, un, uzkōpis kolnā, atsasāda. 30 Pi Jō sasalaseja leli ļaužu bori, vasdami sev leidza klibus, krūpļus, oklus, māmus un daudz citus slymūs. Jī nūlyka tūs pi Jezus kōjom, un Jys padareja jūs vasalus. 31 Ļaudis, radzādami, ka māmī runoj, krūpli teik vasali, klibī staigoj, oklī redz, ļūti breinōjōs un slavēja Izraeļa Dīvu.
32 Bet Jezus, saaicynōjis pi sevis sovus mōceklus, tim saceja: Maņ žāļ šūs ļaužu. Tadei jau trejs dīnas, kai jī pi Manis, un jim nav kō ēst. Un Es nagrybu jūs olkonus laist prūjom, ka jī ceļā napagurtu. 33 Bet mōcekli Jam atbiļdēja: Kur gon mums te tuksnesī jemt pīteikūši maizes, lai taidu ļaužu pulku pabarōtu? 34 Cik kukuļu maizes jums ir? vaicōja Jezus. Tī atbiļdēja: Septeni un dažas zivteņas.
35 Jys pavēlēja ļaudim nūsasēst uz zemes. 36 Tad, pajēmis tūs septeņus maizes kukuļus un zivis, izteicis pateiceibu, lauze un deve sovim mōceklim, un mōcekli — ļaudim. 37 Visi ēde un topa seiti, nu pōri palykušajim gobolim tyka pylnas septeņas peitines. 38 Bet ādōju beja četras tyukstūšas veiru, sīvīšu un bārnu naskaitūt.
39 Palaidis ļaudis, Jys īkōpe laivā un pōrsacēle uz Magedana apgobolu.
1 Tad rakstu mācītāji un farizeji nāca no Jeruzālemes pie Jēzus un sacīja: 2 "Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi." 3 Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Kāpēc tad jūs arī pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ? 4 Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un māti! - un: kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt. 5 Bet jūs mācāt: ja kas saka uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, - tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti. 6 Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. 7 Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis, sacīdams: 8 šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. 9 Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." 10 Un Viņš pieaicināja ļaudis pie Sevis un sacīja tiem: "Klausaities un saprotiet! 11 Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku." 12 Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: "Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?" 13 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. 14 Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē." 15 Bet Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: "Izstāsti mums šo līdzību." 16 Un Jēzus sacīja: "Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas? 17 Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. 18 Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. 19 Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. 20 Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna." 21 Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. 22 Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." 23 Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." 24 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." 25 Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" 26 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." 27 Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." 28 Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 29 Un Jēzus aizgāja no turienes; Viņš nāca pie Galilejas jūras, uzkāpa kalnā un tur apsēdās. 30 Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, 31 tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu. 32 Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: "Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst." 33 Un mācekļi Viņam sacīja: "Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu pulku ļaužu?" 34 Un Jēzus tiem sacīja: "Cik jums ir maizes?" Tie atbildēja: "Septiņas un kāds mazums zivtiņu." 35 Un Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē, 36 ņēma tās septiņas maizes un tās zivis, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem un mācekļi ļaudīm. 37 Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus. 38 Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus. 39 Un Viņš atlaida ļaudis, kāpa laivā un nonāca Magadanas robežās.
