XIX.
K. Jezus Zacheusa mōjā.
1 Un, īgōjis īkšā, Jys gōja pōri par Jericho tōļōk. 2 Un raug, te beja kaids cylvāks, Zacheuss vōrdā. Jys beja muitinīku vērsinīks, bogōts cylvāks. 3 Jys gribēja Jezu redzēt, kas Jys ir, bet ļaužu daudzuma dēļ navarēja, jo beja mozs augumā. 4 Lai Jū īraudzeitu, jys aizasteidze uz prīšku un īkōpe sychomora kūkā, jo tur Jam vajadzēja īt garum. 5 Jezus, pīgōjis pi tōs vītas, īraudzeja jū un saceja: Zacheuss, kōp tyuleņ zemē, jo tovōs mōjōs Maņ šudiņ jōapstōj. 6 Jys steidzeigi nūkōpe zemē un ar prīcu jū pījēme.
7 Tū radzādami, visi kūrnēja un saceja: Jys apstōja pi vīna grēcinīka. 8 Bet Zacheuss, pīgōjis pi Kunga, saceja: Raug, Kungs, es pusi sova monta atdūdu nabogim, un jo es kam asmu izdarejis pōresteibu, tam atdūšu četrkōrteigi. 9 Jezus jam saceja: Šudiņ šytai mōjai atnōce pesteišona, jo ari jys ir Abraama dāls. 10 Cylvāka Dāls tadei atgōja maklātu un izglōbtu tūs, kas beja pazuduši.
Pīleidzeiba par uztycātom menom.
11 Kad jī tō klausejōs, Jys pasaceja vēļ vīnu pīleidzeibu, jo Jys beja jau tyvu pi Jeruzalemas, un jo jī dūmōja, ka tyuleņ pasarōdeis Dīva vaļsteiba. Tai tad Jys saceja:
12 Vīns cylvāks nu augstas ciļts aizgōja uz tōlejū zemi, lai sajimtu sev kēnesti un tad grīztūs atpakaļ. 13 Jys atsauce pi sevis sovus desmit kolpus, uzticēja tim desmit menu un saceja: Peļnejit, cikom atīšu. 14 Bet mīsta ļaudis jū īneida. Jī nūsyuteja jam pakaļ syutņus saceidami: Mes nagrybam, ka tys par mums vaļdeitu. 15 Jys tūmār sajēme kēnesti un atsagrīze atpakaļ. Tad jys lyka pasaukt kolpus, kurim beja uzticējis naudu, lai izzynōtu, cik kurs ir nūpeļnejis. 16 Pyrmais pīgōja klōtu saceidams: Kungs, tova mena nūpeļneja desmit menu. 17 Tad jam saceja: Labi, lobais kolps, tai kai tu beji uzticeigs mozā, tad tu byusi desmit piļsātu pōrvaļdnīks. 18 Ari ūtrais atgōjis saceja: Kungs, tova mena nūpeļneja pīcas menas. 19 Ari jam pasaceja: Tu byusi pīcu piļsātu pōrvaļdnīks. 20 Golā atgōjis cyts saceja: Kungs, raug, te ir tova mena, kura maņ beja globojama svīdru autā, 21 jo es tevis beidūs, ka tu esi borgs cylvāks; jem tū, kō naesi licis, pļauņ, kō naesi sējis. 22 Jys tam atbiļdēja: Ļaunais kolps, nu tovas mutes es tevi nūtīsoju. Tu tadei zynōji, ka asmu borgs cylvāks, ka jamu, kō naasmu licis, pļaunu, kō, naasmu sējis. 23 Kōpēc tad munas naudas naliki bankā, lai es, atsagrīzis mōjōs, sajimtu tū ar procentem? 24 Atjemit nu jō, saceja klōtasūšim, tū menu un atdūdit tam, kam ir desmit menu. 25 Bet kaids saceja: Kungs, jam jau ir desmit menu. 26 Es jums soku: Ikvīnam, kam ir, byus vairōk īdūts (un jam byus pōrpiļneiba); bet kam navā, nu tō tiks atjimts ari tys, kū jys vēļ turātu. 27 Un tūs munus īnaidnīkus, kuri nagribēja, ka es par jim vaļdeitu, atvedit šur un munōs acīs jūs nūnōvejit.
Īīšona Jeruzalemā.
28 Pēc šytūs vōrdu Jys laidēs īt tōļōk uz Jeruzalemas pusi.
29 Kad Jys atgōja natōli nu Betfage un Betanijas uz tai saucamū Eleja kalnu, tad nūsyuteja divejus nu mōceklim saceidams: 30 Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Īgōjuši jyus atrassit pīsītu ezelānu, uz kurō vēļ nivīns nu cylvākim navā sēdējis. Raisit tū vaļā un atvedit šur. 31 Jo kas jyusu vaicōtu, kōpēc jyus tū raisat vaļā, tim atbiļdit: jys ir vajadzeigs Kungam.
32 Syuteitī atgōja un atroda tai, kai jim beja teikts. 33 Kad jī raiseja vaļā ezelānu, viņa īpašnīks vaicōja: Kōpēc jyus raisat vaļā ezelānu? 34 Jī atbiļdēja: Jys ir vajadzeigs Kungam.
35 Atvaduši pi Jezus, jī salyka uz ezelāna vērsā sovas drēbes un vērsum uzsādynōja Jezu. 36 Kad jī devēs uz prīšku, ļaudis klōja uz ceļa sovas drēbes. 37 Tyvojūtīs Eleju kolna molai, vyss mōcekļu pulks sōce prīceigā un styprā bolsā slaveit Dīvu vysu tūs breinumdorbu dēļ, kurus jī beja redzējuši, 38 saceidami:
Svēteigs Kēneņš,
kas īt Kunga vōrdā.
Mīrs dabasūs,
gūds augstumūs.
39 Daži farizeji, kas beja ļaužu pulka vydā, Jam saceja: Mōceitōj, nūmīrej sovus mōcekļus. 40 Bet Jys tim atbiļdēja: Es jums soku, jo šitī klūsēs, tad akmini sauks.
41 Kad pīgōja tyvōk, Jys, īraudzejis mīstu, raudōja 42 saceidams: Ak, ka un tu pazeitu šytamā sovā dīnā tū, kas tev nas mīru! Bet tys ir dēļ tovom acim nūslāpums. 43 Tai tad tev atnōks dīnas, un tovi īnaidnīki ap tevi apmess vaļni, tevi aplenks un nu vysom pusem tevi apspīss. 44 Jī tevi un tovus bārnus, kas tevī ir, pagōzs pi zemes, un akmiņa uz akmiņa naatstōs, jo tu sovas apraudzeišonas laika napazini.
Svētneicas teireišona.
45 Tad Jys īgōja svētneicā un sōce dzeit ōrā vysus pōrdevējus (un pērcējūs) 46 tim saceidams: Stōv raksteits: Muns noms ir lyugšonas noms, bet jyus jū padarejot par slapkovu bedri.
47 Un Jys mōceja svētneicā ikdīnas. Bet vērsgoreidznīki, Rokstim mōceitī un tautas vacōkī meklēja Jū nūnōvēt, 48 bet nazynōja, kai tū padareit, jo visi ļaudis ar uzmaneibu Jō klausejōs.
1 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. 2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. 3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. 4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. 5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." 6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. 7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" 8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." 9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. 10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." 11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai. 12 Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. 13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu. 14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda. 15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. 16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. 17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. 18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. 19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. 20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. 21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. 22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, 23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. 24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas. 25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas. 26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. 27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!" 28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi. 29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, 30 tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. 31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag." 32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. 33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?" 34 Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag." 35 Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. 36 Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu. 37 Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, 38 un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā." 39 Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!" 40 Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." 41 Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu 42 un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. 43 Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. 44 Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." 45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, 46 sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." 47 Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, 48 bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.
