II.
1 Pēc četrupadsmit godim es reizē ar Barnabu devūs otkon uz Jeruzalemu un leidza pajēmu arī Titu. 2 Es aizgōju vīnas parōdeibas dēļ un lyku jim, seviški īvārojamim prīškā tū Evangeliju, kuru es storp pogōnim sludynōju, (lai pōrsalīcynōt) vai es veļteigi naskrīnu un vai naasmu skrējis. 3 Un pat muns leidzgōjējs Titus, kas beja pogōns, natyka spīsts pījimt apgraizeišonu. 4 Te īleida un īsazoga daži vyltus brōli, lai izlyukōtu myusu breiveibu, kas mums ir ikš Jezus Kristus, un myusus pošus kalpynōtu. 5 Tūmār mes tim paklauseibā napasadevem ni vīnas stundes, lai tik Evangelija patīseiba palyktu pi jums.
6 Kas atsateic uz īvārojamajim, — kas tī beja, man ir vīna olga, jo Dīvs uz cylvāka personas nasaskota, — tad īvārojamī man nikō vairōk nauzlyka. 7 Pat preteji, jī īvārōja tū, ka man ir uztycāts Evangelijs dēļ naapgraizeitajim tai, kai Pīteram tys ir deļ apgraizeitajim, 8 un tys, kas Pīteram dorbōjōs leidz aapostoliskajā dorbā storp apgraizeitajim, leidzdorbōjōs arī man storp pogōnim. 9 Un kad jī pazyna tū žēlesteibu, kura man ir dūta, Jākubs, Pīters un Jōņs, kuri ir ari bolsti, snēdze man un Barnabai lobū (rūku) sadareibai: lai mes strōdojam pi pogōnim un jī pi apgraizeitajim. 10 Tikai mums jōsaryupej par tryukumcītējim, un par tim es centeigi ryupejūs.
11 Kad uz Antiochiju atnōce Kefas (Pīters), es uzastōju pret jū atklōti, jo jys beja vaineigs. 12 Un cikom nabeja atgōjuši daži nu Jākuba, jys ēde reizē ar pogōnim, bet pēc jūs atīšonas, jys nu tim atsarōve nūst un sevi nūrūbežōja, beidamīs nu apgraizeitajim. 13 Reizē ar jū līkuļōja arī jūdi, pat Barnaba caur jūs līkuļōšonu ļōve sevi pīdabōt.
14 Un kad īraudzeju, ka jī nadora saskaņā ar Evangelija patīseibu, es Pīteram pasaceju atklōti vysu prīškā: Jo tu jūds byudams dzeivoj pēc pogōnu īroduma, bet na pēc jūdu, kai tad tu vari pogōnus spīst, lai tī dzeivōtu pēc jūdu īroduma?
15 Mes pēc dzimšonas asam jūdi, bet na nu pogōnim (paejūšī) grēcinīki. 16 Bet tai kai mes zynom, ka nivins cylvāks nateik attaisnōts caur lykuma dorbim, bet gon caur ticeibu Jezum Kristum, tad arī mes asom īticējuši Jezum Kristum, lai caur ticeibu ikš Kristus, bet na caur lykuma dorbim sasnāgtu attaisnōšonu, jo caur lykuma dorbim natiks attaisnōts nivins cylvāks. 17 Bet jo mes, kas cenšamēs byut attaisnōti ikš Kristus, tūmār byutu atrosti kai grēcinīki, vai tad Kristus nabyutu bejis grāka kolps? Nikaidā ziņā. 18 Un jo es otkon ceļu tū, kū pats agrōk nūjauču, tad es pats sevi nūstōdu par pōrkōpēju. 19 Caur lykumu es asmu lykumam miris, lai dzeivōtu Dīvam. Ar Kristu es asmu pīkolts krystā. 20 Tai tad, dzeivoju vairs na es, bet gon manī dzeivoj Kristus. Un cik tōli vel tagad es mīsā dzeivoju, muna dzeive ir ticeibā ikš Dīva Dāla, kas mani ir nūmīļōjis un pats sevi manis dēļ atdevis. 21 Dīva žēlesteibas es naatstumu. Jo jau attaisnōšona nōktu caur lykumu, tad veļteigi byutu nūmiris Kristus.
1 Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu; 2 bet es nogāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to evaņģēliju, ko es sludinu pagāniem, bet sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nav vai nebūtu bijušas veltīgas. 3 Bet pat mans pavadonis Tits, grieķis, netika spiests apgraizīties. 4 Bet no malas ievesto viltus brāļu dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem, - 5 viņiem mēs ne acumirkli neesam piekāpušies, lai evaņģēlija patiesība paliktu pie jums. 6 Bet tie, kas bija sevišķi cienīti - kādi tie reiz bijuši, tas man ir vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, - man jau šie cienītie nav nekādas saistības uzlikuši, 7 bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem - 8 jo Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, - 9 vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem. 10 Tikai lai mēs pieminētu nabagus, to es arī esmu centies darīt. 11 Bet, kad Pēteris nonāca Antiohijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā. 12 Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem. 13 Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi. 14 Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida? 15 Mēs - dzimuši jūdi un ne pagānu grēcinieki. 16 Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots. 17 Bet, ja izrādās, ka mēs, kas cenšamies tapt taisnoti iekš Kristus, paši esam grēcinieki, vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne. 18 Proti, kad es to, ko esmu noārdījis, atkal uzceļu, es kļūstu par pārkāpēju. 19 Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. 20 Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. 21 Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.
