XXVII.
Pōvuls ceļā uz Romu
1 Kad beja nūlamts braukt uz Italiju, Pōvulu un cytus īslūdzeitūs nūdeve kaidam Augusta nūdaļas simtnīkam, vōrdā Julijam. 2 Mes īkopem vīnā adramitīšu kugī, kuram vajadzēja apbraukt Azijas krostus un laidemēs ceļā. Ar mums reizē beja nu 3 Makedoinjas Tessalonikim Aristarchs. Nōkūšā dīnā mes ībraucem Sidonā. Julijs Pōvulu īvārōja un atļōve jam apcīmōt sovus draugus un vajadzeigū sev īgōdōt. 4 Izbraucūt nu šenīnes, mes pabraucem Cypram garum, jo beja pretejais vējs. 5 Tai mes pi Cilicijas un Pamfilijas pōrbraucem jyuru un ībraucem Myrā, kura ir Lycijā. 6 Tur simtnīks atroda vīnu Aleksandrijas kugi, kurs brauce uz Italiju un pōrvītōja myusus tamā. 7 Ceļōjums uz prīšku gōja lānam, un tikai pēc vairōkom dīnom ar gryuteibom mes nūklivom Knidas apgobolā. Tai kai vējs naļōve mums tur pīstōt, mes aizbraucem Salmones tyvumā uz Kretu. 8 Un ar gryuteibom pabraukuši garum, ībraucem vīnā vītā, kuru sauc Kaloi Limenes, Laseas mīsta tyvumā. 9 Kad daudz laika jau beja nūtecējis, un gavēņs jau beja pagōjis, un kugōšona beja apdraudata, Pōvuls jūs pōrsorgōja saceidams: 10 Veiri, es radzu, ka kugōšona byus saisteita ar draudim un lelim zaudējumim na tikai dēļ precem un kug’a, bet ari dēļ myusu dzeiveibas. 11 Bet simtnīks styurmaņam un kug’a īpašnīkam vairōk ticēja, na kai Pōvula vōrdim. 12 Īvārojūt tū, ka pīstōtne zīmōšonai nabeja izdeveiga, vairōkums nūsprīde braukt tōļōk un, jo byus īspējams, sasnēgt Feniksu un tur palikt par zīmu Kretes pīstōtnē, kura nu dīnvydim un zīmeļvokorim ir aizsorgōta.
13 Vīglam dīnavydu vējam pyušūt, dūmōja, ka nūdūmōtū sasnēgt varēs, un, pacāluši ankari un turūtīs te pat pi Kretas krostim, brauce uz prīšku. 14 Bet pēc nagara laiceņa kug’am vērsum drōzēs auka, sauktō Zīmeļ‐reitumu auka. 15 Tai kai kugis tyka rauts, un aukai pretim nūsaturēt nabeja īspējams, laidemēs pa vējam. 16 Mozajai saleņai, sauktajai Kauda, mes pabraucem garum un ar lelom mūkom saturējom glōbšonas laivu. 17 Pēc tam, kad jū īcēle, nūstōdeja atspaidus un apsēja kugi. Beidamīs, ka natikt Syrtā, satyna zēgeles un ļōve dzeit tōļōk. 18 Vātrai trokojūt, nōkūšā dīnā izsvīde ōrā daļu nu krōvas, 19 un trešā dīnā ar sovom rūkom svīde ōrā kuģ’a pīdarumus. 20 Vairōkas dīnas naredzēja ni saules, ni zvaigžņu. Bet auka bez pōrstōšonas trokōja tōļōk. Mums zuda pādejō izaglōbšonas cereiba. 21 Un jau garōku laiku ļaudis nikō nabeja āduši.
Tad Pōvuls, jūs vydā nūstōjis, saceja: Veiri, vajadzēja paklauseit manis un nu Kretas nūst nabraukt, tad šytūs brīsmu un zaudējumu nabyutu cītuši. 22 Un tagad es jums īteicu dūšas nazaudēt, jo, izjamūt kugi, napazuss nivīns cylvāks. 23 Šūnakt pat maņ pasarōdeja Dīva, kuram pīdaru un kolpoju, eņgeļs 24 un saceja: Nasabeist, Pōvul, tev keizara prīškā byus jōīt; bet raug, Dīvs tev dōvynōja vysus tūs, kuri ar tevi reizē brauc. 25 Tōpēc, veiri, gorā nakreitit. Es Dīvam tycu, ka nūtikstai, kai maņ ir saceits. 26 Mums jōpīstōj pi kaut kaidas solas.
27 Kad myusu vatraiņajā ceļōjumā par Adriju īstōja jau četrupadsmytō nakts, kug’a ļaudis sajuta ap pušnaktim tyvojūšūs kaut kaidu zemi. 28 Īmatūt pasvoru atroda, ka dziļums ir dividesmit ūlekšu. Par nalelu gobolu mēreidami atroda pīcpadsmit ūlekšu dziļuma. 29 Beidamīs, ka natikt uz kliņts, nu kug’a īpakalejō gola jī īmete četrus ankurus un ilgōjōs pēc dīnas atnōkšonas 30 Kug’a ļaudis tad mēginōja nu kug’a izbēgt. Jī pošlaik laide jyurā glōbšonas laivu, itkai grybādami ari nu prīkšgola īmest ankurus.
31 Tad Pōvuls simtnīkam un karaveirim teice: Jo tī kugī napaliks, jums izaglōbt nav īspējams. 32 Tad karaveiri pōrcērta laivas vērvi un palaide jū nūkrist. 33 Dīnai austūt Pōvuls lyudze vysus pasastyprynōt saceidams: Šudiņ tadei jau ir četrupadsmit dīnu, kai jyus gaidot, atsaturūt nu ēdīņa, nikō naāsdami. 34 Tōpēc es jyusus aicynoju jyusu veseleibas dēļ pasastyprynōt. 35 Nivīnam tadei nu jums pat mots nu golvas napazuss. Pēc šytūs vōrdu, pajēmis maizi, jys, visim radzūt, pateice Dīvam un salauzejis sōce ēst. 36 Tad visi palyka drūsi un taipat sōce styprynōtīs. 37 Uz kug’a myusu vysu beja divi simti septeņdesmit sešas personas. 38 Paāduši, lai kugi padareitu vīglōku, sasvīde jyurā labeibu.
39 Dīnai īstōjūt, jī tōs zemes vēļ napazyna, bet, īraudzejuši zamim krostim pīstōtni, nūlēme, jo byus īspējams, vērzeit tur kugi. 40 Pacāluši tad ankurus, palaide jyurā, un, atraisejuši styures saitas un prīškas zēgeli uzstōdejuši vējam, laidēs braukt uz molu. 41 Uzskrīnūt uz sēkļa, kug’a prīkšgols īsagrīze tai, ka pat nakustēja, bet pakalejais gols nu viļņu drūzmes sōce ērt. 42 Tad karaveiri apcītynōtūs gribēja nūnōvēt, ka kaids aizpeļdējis nanūbāgtu. 43 Bet simtnīks, grybādams izglōbt Pōvulu, tūs nūdūmu izjauce un tim, kas mōcēja maut, lyka mestīs jyurā un kai pyrmajim tikt uz sauszemes. 44 Pōrejūs iznese pa daļai uz dēlim, pa daļai uz kug’a atlykumim. Tai un nūtyka, ka visi ļaudis sauszemi sasnēdze.
1 Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. 2 Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes, bija ar mums. 3 Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt. 4 No turienes aizbraukuši, mēs braucām Kipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī. 5 Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfīliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā. 6 Tur virsnieks atrada Aleksandrijas kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. 7 Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. 8 Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta. 9 Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, 10 sacīdams: "Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām." 11 Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. 12 Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem. 13 Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. 14 Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni. 15 Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. 16 Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu. 17 To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem. 18 Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas. 19 Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. 20 Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. 21 Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: "Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. 22 Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. 23 Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, 24 sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. 25 Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. 26 Mūs izmetīs kādā salā." 27 Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. 28 Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. 29 Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. 30 Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, 31 Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: "Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti." 32 Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. 33 Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: "Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. 34 Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs." 35 To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. 36 Visi iedrošināti arī sāka ēst. 37 Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. 38 Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. 39 Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi. 40 Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. 41 Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja. 42 Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. 43 Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, 44 bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.
