III.
1 Raugat, cik lelu mīlesteibu Tāvs mums ir parōdejis: Myusus sauc par Dīva bārnim un taidi mes arī asam. Un pasauļs myusu napazeist — tōpēc, ka Jō nav pazinis. 2 Nūmīļōtī, tagad mes asom Dīva bārni, un kas vēļ mes byusim, tys veļ nav atklōts. Tūmār mes zynom: Kad tys byus atklōts, tad mes byusim Jam leidzeigi, jo tad mes Jū redzēsim taidu, kaids Jys ir. 3 Un ikvīns, kas ikš Jō cer, lai tōp svāts, kai Jys ir svāts. 4 Ikvīns, kas grākoj, dora nalykumeibu, jo grāks ir nalykumeiba. 5 Jyus gon zynot, ka Jys atnōce, pats byudams bez grāka, lai nūcaltu myusu grākus. 6 Un kas Jymā palīk, tys nagrākoj; kas grākoj, tys Jō nava redzējis, ni arī Jō pazinis. 7 Bērneņi, lai nivīns jyusu ramaldynoj. Kas taisneigi dora, tys ir taisneigs kai Jys pats ir taisneigs. 8 Bet kas grākoj, tys paīt nu valna, jo valns grākōja nu poša sōkuma. Un Dīva Dāls atgōja, lai valna dorbus iznycynōtu.
9 Kas nu Dīva ir dzimis, tys nagrākoj, jo tymā palīk Jō sākla. Un jys arī navar grākōt, jo nu Dīva ir pīdzimis. 10 Tai var pazeit valna bārnus un Dīva bārnus. Nivīns, kas taisneigi nadora, nava nu Dīva ta pat, kai nivīns, kas sova brōļa namīļoj. 11 Un tai skaņ sludynōjums, kuru jyus nu sōkuma asot dzērdējuši: Mums vīnam ūtru jōmīļoj. 12 Un na tai kai Kains, kas beja nu ļaunō, nūsyta sovu brōli, un kōpēc? Tōpēc, ka ļauni beja jō dorbi, bet jō brōļa beja taisneigi.
13 Nasabreinojit, brōli, ka jyusus pasauļs īneist. 14 Mes labi zynom, ka mes nu nōves asom pōrgōjuši uz dzeivi, jo mes mīļojam brōļus. Bet kas namīļoj, tys palīk nōvē.
15 Kas sovu brōli īneist, tys ir slapkova, un jyus zynot, ka nivīnam slapkovai nav sevī palīkūšōs myužeigōs dzeives. 16 (Dīva) mīlesteibu mes pazeistam tamā, ka Jys par mums atdeve sovu dzeiveibu. Tai arī mums jōuzupurej dzeiveiba par brōlim.
17 Kam šite ir pasauļa monts, un jys redz sovu brōli tryukumā, bet sovu sirdi tam aizdora, kai tad jymā var byut Dīva mīlesteiba? 18 Bērneni, lai mes mīļojam na ar vōrdim un na ar mēli, bet gon ar dorbim un ar patīseibu. 19 Caur tū mes pazeisim, ka asam nu patīseibas un Jō prīškā nūmīrynōsim sovu sirdi. 20 Un jo myusu sirds myusus apvaiņoj, tad tūmār Dīvs ir lelōks par myusu sirdi, un Jys zyna vysu.
21 Nūmīļōtī, jo sirds myusu naapvaiņoj, tad mums ir cereiba uz Dīva. 22 Un kō vīn lyugsim nu Jō, mes sajimsim, jo tik mes izpiļdeisim bausleibas un dareisim tū, kas Jam pateik. 23 Un Jō bausleiba ir, lai mes tycātu Jō Dāla Kunga Jezus Kristus vōrdam, lai mes cyts cytu mīļōtu, kai Jys mums ir pavēlējis. 24 Kas pylda Jō bausleibas, tys ir Jymā un Jys tymā. Tū, ka jys palīk myusūs, mes pazeistam nu Gora, kuru Jys mums ir īdevis.
1 Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi. 2 Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. 3 Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts. 4 Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība. 5 Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. 6 Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis. 7 Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns. 8 Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. 9 Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis. 10 No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. 11 Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt, 12 ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni. 13 Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. 14 Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. 15 Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. 16 No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. 17 Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? 18 Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! 19 No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, 20 ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. 21 Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, 22 un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams. 23 Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis. 24 Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis.
