II.
1 Kad pi jums, brōli, atgōju, es naatgōju Dīva līceibas sludynōtu pōrlīcynojūšā runā vai arī gudreibā, 2 jo es sevī beju nūlēmis cyta nikō jums prīškā nalikt, kai tik Jezu Kristu un tū pošu veļ krystā pīkoltu. 3 Es pi jums nōču ar vōjumu, lelu baili un drebēšonu, 4 un muna mōceiba un sludynōšona nabeja ītvarta daiļruneigūs (cylvāka) gudreibas vōrdūs, bet gon gora un spāka uzrōdeišonā, 5 lai jyusu ticeiba nasabaļsteitu uz cylvāku gudreibas, bet gon uz Dīva spāka.
6 Storp piļneigajim gon mes sludynojam gudreibu, bet tei nav šō pasauļa, ni arī šō pasauļa valdinīku gudreiba, kas izneikst. 7 Mes sludynojam nūslāpumu pylnū un nūslāptū Dīva gudreibu, kuru Dīvs nu myužim pazeimōja myusu uzslavēšonai. 8 Nivins šō pasauļa vaļdinīks tōs napazyna. Jo jī byutu pazynuši, tod Slavas Kunga nabyutu pīkoluši krystā. 9 Tai ir, kai stōv raksteits: Kō nivīna acs nav redzējuse un nivīna auss nav dzērdējuse, kas nav īnōcis nivīna cylvāka sirdī, tū Dīvs sagatavōja tim, kas Jū mīļoj. 10 Un Dīvs caur sovu Goru mums tū atklōja. Gors caurskota vysu, pat Dīva dziļumus. 11 Kas tad zyna tū, kas mit cylvākā, jo na cylvākā asūšais gors? Tai pat arī nikas nazyna, kas ir Dīvā, kai tik Dīva Gors. 12 Na pasauļa goru mes sajēmem, bet gon nu Dīva paejūšū goru, lai mes pazeitu, kas mums nu Dīva ir dōvynōts. 13 Par tū mes arī runojam, tik na mōceitūs ciļvēceigōs gudreibas vōrdūs, bet gon kai Gors tū mōca, lai goreigū paskaidrōtu tim, kas ir goreigi. 14 Mīseigs cylvāks nasaprūt tō, kas nōk nu Dīva Gora, jo jam tys izalīk par muļkeibu un jys tō navar saprast, jo tys ir saprūtams goreigi.
15 Turpretim goreigais cylvāks saprūt vysu, bet jō poša nasaprūt nivins. 16 Kas gon var izprast Kunga prōtu, lai Jū pamōceitu? Bet mums ir Kristus prōts.
1 Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. 2 Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. 3 Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. 4 Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, 5 lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. 6 Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, 7 bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. 8 To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. 9 Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. - 10 Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. 11 Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. 12 Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. 13 To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. 14 Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. 15 Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina. 16 Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, lai Viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts.
