IX.
K. Jezus syuta apostolus.
1 Sasaucis kūpā divpadsmit (apostolu), īdeve jim varu un spāku izdzeit valnus un dareit vasalus sliminīkus. 2 Tad syuteja jūs Dīva vaļsteibas sludynōtu un sliminīkus vasalus dareitu. 3 Kai ari jim saceja: Najemit nikō laidza ceļā: ni vāzdas, ni kules, ni maizes, ni naudas; najemit leidza ari diveju svōrku. 4 Kad jyus īīsit kaidā mōjā, tad palicit tur un naejit tōļōk. 5 Jo jyusu napījimtu, tad, ejūt ōrā nu tō mīsteņa, pat putekli nūkrotit nu sovom kōjom, līceibai pret jim.
6 Pīsacāluši jī gōja pa solom, sludynōja Evangeliju un dareja vasalus sliminīkus.
Eroda namīrs.
7 Tetrarcha Erods, izdzērdis par vysu, palyka namīreigs, jo daži apgolvōja, ka Jōņs asūt pīsacēlis nu myrūnim, 8 citi otkon, ka asūt atsadzeivynōjis kaids senejais (pravīts). 9 Erods saceja: Es pavēlēju Jōņam nūcērst golvu, bet kas ir tys, par kuru es taidas breineigas lītas dzēržu? Tai tad, gribēja Jū redzēt.
10 Atgōjuši atpakaļ, apostoli pastōsteja Jezum vysu, kū beja padarejuši.
Breineiga maizes pavairōšona.
Tad Jys, pajēmis jūs leidza, aizgōja uz kaidu vīntuleigu vītu, natōli nu mīsteņa, kurs saucēs Betsaida. 11 Izzynōjuši par tū, ļaužu pulki gōja Jam pakaļ. Jys tūs pījēme, stōsteja tim par Dīva vaļsteibu un dareja vasalus vysus, kam vīn izveseļōšona beja vajadzeiga.
12 Jau natōļ beja vokors, tōdēļ tad divpadsmit pīgōjuši Jam klōt, saceja: Palaid ļaužu pulkus, lai īt uz tyvōkajom solom un mōjom pajumtes un bareibas maklātu, mes tadei te asam tukšā vītā. 13 Bet Jys atbiļdēja: Dūdit jyus jim ēst. Tī atbiļdēja: Mums ir tikai pīci maizes kukuli un divi zivis; mums tad byutu jōīt, un dēļ vysa ļaužu pulka jōpērk bareiba. 14 Beja apmāram pīcas tyukstūšas cylvāku.
Tad Jys sovim mōceklim saceja: Sasādynojit jūs puļceņūs (apmāram) pa pīcdesmit. 15 Jī tai padareja, sasādynōja vysus. 16 Tad Jys, pajēmis pīcus maizes kukuļus un divi zivis, pacēlis acis uz dabasim, jūs nūsvēteja, salauzeja un izdaleja mōceklim, lai jī izdaleitu ļaudim. 17 Visi ēde un palyka seiti. Pōri palykušūs gabaleņu pīlaseja vēļ divpadsmit peitnīku.
Pītera izzeišona.
18 Un nūtyka, kad (Jezus) vīntuleibā lyudzēs, leidza ar Jū beja mōcekli. Un Jys tūs vaicōja saceidams: Par kū Mani skaita ļaudis? 19 Jī atbyldādami saceja: Daži par Jōni Kristeitōju, citi par Eliasu, citi otkon par vīnu nu ogrōkajim pravīšim, kas asūt nu myrūnim cēlīs. 20 Tad Jys saceja: Par kū jyus Mani skaitat? Pīters atbiļdēja: Par Dīva Apsvaideitū. 21 Tad Jys stipri nūlīdze, ka tō nikam nasaceitu.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
22 Jys pībylda: Cylvāka Dālam byus daudzi jōcīš nu tautas vacōkūs, vērsgoreidznīku un Rokstim mōceitūs; jōbyun atmastam, jōpōrnas nōve, bet trešā dīnā jōsaceļ augšan.
K. Jezum pakaļ īšona.
23 Tad Jys visim saceja: Kas grib īt Maņ pakaļ, lai aizalīdz pats sevis, lai jam un nas sovu krystu ikdīnas un īt Maņ pakaļ. 24 Tai tad, jo kas grybātu izglōbt sovu dvēseli, tys jū pazaudēs; bet, jo kas sovu dvēseli Manis dēļ pazaudātu, tys jū izglōbs. 25 Kaids tad cylvākam byutu lobums, jo jys īmontōtu vysu pasauli, bet pats sevi pazaudātu, vai sev kaitātu? 26 Tai tad, kas Manis vai munu vōrdu kaunīs, tō ari kaunēsīs Cylvāka Dāls, kad atīs Tāva un svātūs eņgeļu gūdā. 27 Patīši, tad Es jums soku: Daži nu te asūšim nabaudeis nōves, koleidz naīraudzeis Dīva vaļsteibas.
K. Jezus pōrsameišona.
28 Pēc apmāram ostoņom dīnom nu šō laika Jezus pajēme ar sevi Pīteri, Jākubu un Jōni un uzkōpe uz kolna lyugtūs. 29 Lyugšonas laikā pōrsameja Jō vaiga izskots, un Jō drēbes palyka speidūši boltas. 30 Un raug, ar Jū runōjōs divi veirīši. Tī beja Moizešs un Eliass. 31 Jī, pasarōdeidami sovā gūdā, runōja par gola iznōkumu, kas Jam beja Jeruzalemā jōizpylda.
32 Pīteri un leidzgōjējus apjēme mīgs. Pōrvarējuši mīgu, īraudzeja Jō un tūs diveju veiru gūdu, kas pi Jō stōvēja. 33 Kad jī taisejōs īt prūjom, Pīters saceja Jezum: Mōceitōj, mums ir labi te byut; pagatavōsim te trejs nūmetnes: Tev vīnu, Moizešam vīnu un Eliasam vīnu. Jys nazynōja pats kū runoj. 34 Jam šūs vōrdus runojūt, pasacēle mōkūņs un jūs apsedze. Tim īejūt mōkūnī, jī nūsabeida. 35 Un nu mōkūņa atskanēja bolss: Šys ir muns nūmīļōtais Dāls, — Jō klausit. 36 Atskanūt bolsam, Jezus palyka vīns pats. Jī par tū klusēja un tamā laikā nikam nastōsteja.
K. Jezus padora vasalu jaunēkli.
37 Kad jī nōkušā reitā kōpe nu kolna zemē, Jam aizgōja prīškā lels ļaužu pulks.
38 Un raug, nu pulka kaids īsasauce: Mōceitōj, pasaver uz muna dāla, jys tadei ir maņ vīneigais dāls. 39 Jū sagrōb gors, un jys klīdz, tys jū paraun pi zemes un rausta leidz putom un, vysā nūvōrdzynōjis, nagrib jō pamest. 40 Es gon lyudžu tovu mōcekļu, ka tū izdzeitu, bet jī navarēja. 41 Bet Jezus atsauce un saceja: Ak tu, bezticeigō un izvyrtušō ciļts! Leidz kuram laikam Maņ ir jōpalīk pi Jums un jyusus jōcīš? Ved šur sovu dālu!
42 Ejūt klōt, valns vys vēļ jū rausteja un vōrdzynōja (pa zemi). Jezus nūrōja naškeistū goru, puisānu padareja vasalu un atdeve jō tāvam. 43 Tad visi breinōjōs Dīva vareibai.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
Kad visi apbreinōja Jō dorbus, Jezus saceja sovim mōceklim: 44 Paturit prōtā cīši šūs vōrdus: Cylvāka Dāls tiks nūdūts cylvāku rūkōs. 45 Šytūs vōrdu jī nasaprota, jo tī beja dēļ jim kai nūslāpti, lai nasaprostu; tūmār beidōs par jim nu Jō vaicōt.
Streidi storp apostolim.
46 Storp jim izacēle dūmas, kas nu jim byutu tys lelōkais. 47 Jezus, zynōdams jūs siržu dūmas, pajēme pi sevis bārnu un jim saceja: 48 Kas pījims munā vōrdā šytū bārnu, tys pījims Mani, bet kas Mani pījims, tys pījims Tū, kas Mani syuteja. Tai tad, kas jyusu vydā ir pats mozōkais, tys ir tys lelōkais.
49 Jōņs atsasauce: Mōceitōj, mes redzējom, kai vīns Tovā vōrdā dzyna ōrā ļaunūs gorus. Mes jam tū nūlīdzem, jo jys naīt ar mums pēc Tevis. 50 Jezus jam atbiļdēja: Nalīdzit, tadei kas nav pret jums, tys ir ar jums.
Samarīši līdz K. Jezum nakts mōjas.
51 Tyvojūtīs škēršonōs dīnom, Jys nagrūzami nūlēme īt uz Jeruzalemu un īprīkš izsyuteja syutņus. 52 Tī laidēs ceļā un īgōja vīnā samarīšu mīsteņā Jam naktsmōju sagatavōtu. 53 Bet tur Jō nepījēme, jo Jys gōja uz Jeruzalemas pusi. 54 Tū radzādami, Jō mōcekli Jākubs un Jōņs saceja: Kungs, gribi, ka mes lyktu nu debesim nūīt gunei un jūs apreit? 55 Bet Jys atsagrīzis nūlīdze jim saceidams: Jyus nazynat, kaida gora jyus asat! 56 Cylvāka Dāls tadei naatgōja ļaužu dvēseļu pazudynōtu, bet gon izglōbtu.
57 Un jī aizgōja uz cytu mīstu.
Vīnu atraida, ūtru aicynoj īt sev pakaļ.
Ejūt pa ceļu, kaids Jam saceja: Kungs, es īšu Tev pakaļ, lai Tu ītu kur īdams. 58 Bet Jezus tam atbiļdēja: Lopsom ir olas, gaisa putnim perekli, bet Cylvāka Dālam navā kur golvu nūlikt.
59 Ūtrū, turpretim, aicynōja: Ej Maņ pakaļ! Bet tys atbiļdēja: Kungs, atļauņ maņ pyrms nūīt sova tāva paglobōtu. 60 Bet (Jezus) atbiļdēja: Pamet myrušajim jūs myrūņu globōšonu, bet tu ej un sludynoj Dīva vaļsteibu.
61 Cyts otkon atsasauce: Kungs, es īšu Tev pakaļ, tik atļauņ maņ atsasveicynōt ar sovim sētnīkim. 62 Bet Jezus tam saceja: Kas pīlicis pi orkla rūku, otkon atpakaļ skotōs, tys Dīva vaļsteibai nader.
Divpadsmit mācekļi
(Mt 10:5–15Mk 6:6b–13)1 Saaicinājis divpadsmit mācekļus, Jēzus deva tiem spēku un varu pār visiem dēmoniem un dziedināt no slimībām 2 un nosūtīja viņus sludināt Dieva valstību un ārstēt slimos. 3 Viņš tiem sacīja: “Neņemiet sev ceļā līdzi nedz spieķi, nedz somu, nedz maizi, nedz naudu, nedz divi svārkus. 4 Kurā namā jūs ieiesiet, tur arī palieciet, un no turienes dodieties tālāk. 5 Un, ja kādi jūs neuzņems, tad, izejot no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret tiem.” 6 Tad tie aizgāja un devās no ciema uz ciemu, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
Hēroda satraukums
(Mt 14:1–12Mk 6:14–29)7 Tetrarhs Hērods dzirdēja visu, kas notika, un bija nesaprašanā, jo daži sacīja: “Jānis ir uzcēlies no mirušajiem,” 8 citi atkal: “Elija ir parādījies,” vēl citi: “Kāds no senajiem praviešiem ir augšāmcēlies.” 9 Hērods sacīja: “Jānim es nocirtu galvu. Bet kas tad ir šis, par kuru dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja iespēju to redzēt.
Piecu tūkstošu paēdināšana
(Mt 14:13–21Mk 6:30–44Jņ 6:1–14)10 Apustuļi atgriezušies stāstīja viņam visu, ko bija darījuši. Tad viņš ņēma tos sev līdzi un devās pa savrupu ceļu uz pilsētu, vārdā Bētsaīda. 11 Ļaužu pūļi, to uzzinājuši, sekoja viņam. Viņš tos pieņēma un runāja tiem par Dieva valstību, un darīja veselus tos, kam bija vajadzīga dziedināšana. 12 Diena jau sliecās uz vakaru, kad tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja: “Atlaid ļaudis, lai tie dodas uz apkārtējiem ciemiem un mājām, kur varētu pārnakšņot un dabūt kaut ko ēdamu, jo mēs šeit esam nomaļā vietā.” 13 Bet viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis. Vai lai ejam pirkt ēdamo visiem šiem ļaudīm?” 14 Jo to bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš mācekļiem sacīja: “Lieciet tiem apsēsties zemē pulkos pa piecdesmit.” 15 Viņi tā izdarīja un lika visiem apsēsties. 16 Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza tās un deva mācekļiem, lai tie tās pasniegtu ļaudīm. 17 Visi ēda un bija sāti, un no pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit grozus.
Pētera liecība par Kristu
(Mt 16:13–19Mk 8:27–29)18 Reiz, kad viņš vientuļā vietā lūdza Dievu un arī mācekļi bija ar viņu, viņš tos izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani – kas es esmu?” 19 Tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, bet citi – Elija, vēl citi – kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.” 20 Tad viņš jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris atbildēja: “Dieva Svaidītais .”
Jēzus māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 16:20–28Mk 8:30–9:1)21 Bet viņš tos apsauca, piekodinādams nevienam to nestāstīt, 22 un teica: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” 23 Tad viņš visiem sacīja: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. 24 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. 25 Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu? 26 Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava Tēva, un svēto eņģeļu godībā. 27 Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs redzējuši Dieva valstību.”
Apskaidrošana kalnā
(Mt 17:1–8Mk 9:2–8)28 Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. 29 Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. 30 Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. 31 Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. 32 Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. 33 Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” 34 Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis. 35 Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” 36 Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto.
Jēzus atbrīvo zēnu no nešķīstā gara
(Mt 17:14–18Mk 9:14–27)37 Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, tiem pretī nāca liels ļaužu pūlis. 38 Un kāds vīrs no pūļa sauca: “Skolotāj, es lūdzu tevi, apskati manu dēlu, viņš man ir vienīgais. 39 Redzi, kāds gars to sagrābj un liek pēkšņi kliegt, un krata viņu līdz putām, un atkāpjas tikai, kad ir to galīgi novārdzinājis. 40 Es esmu lūdzis tavus mācekļus, lai tie garu izdzen, bet viņi to nespēja.” 41 Jēzus atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi vēl es pie jums būšu un jūs pacietīšu! Ved šurp savu dēlu!” 42 Viņam nākot, dēmons sāka to plosīt un raustīt. Jēzus apsauca nešķīsto garu un darīja zēnu veselu un atdeva tēvam. 43a Un visi apjuka Dieva varenības priekšā.
Jēzus vēlreiz māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 17:22–23Mk 9:30–32)43b Kamēr visi vēl brīnījās par to, ko Jēzus bija darījis, viņš mācekļiem sacīja: 44 “Paturiet prātā šos vārdus: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.” 45 Bet viņi nesaprata šos vārdus; tie palika viņiem apslēpti, un tie tos neaptvēra, un viņi baidījās jautāt viņam par šiem vārdiem.
Lielākais Debesu valstībā
(Mt 18:1–5Mk 9:33–37)46 Tad tie sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais. 47 Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus 48 un sacīja tiem: “Ja kāds šo bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani. Ja kāds mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Jo mazākais jūsu vidū ir tas lielākais.”
“Kas nav pret jums, tas ir ar jums!”
(Mk 9:38–40)49 Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.” 50 Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!”
Samarieši atsakās uzņemt Jēzu
51 Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. 52 Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. 53 Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. 54 To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” 55 Jēzus pagriezies tos apsauca . Tad viņi gāja uz citu ciemu.
Par Jēzus sekotājiem
(Mt 8:19–22)57 Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” 58 Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” 59 Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” 60 Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” 61 Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” 62 Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
