VIII.
K. Jezus un grēcineica.
1 Tad Jezus aizgōja uz Eleja kolnu. 2 Reitā agri Jys otkon atgōja uz svētneicu. Visi ļaudis sagōja pi Jō klōtu, un Jys atsasēdis tūs mōceja.
3 Te Rokstim mōceitī un farizeji atvede pi Jō vīnu sīvīti, kura beja pīkarta lauleibas lauzšonā, un, nūstatejuši tū uz vyds, Jam saceja: 4 Mōceitōj, šitei sīvīte ir nūkarta pošā lauleibas lauzšonā. 5 Un Moizešs lykumā pavēlēja taidas sīvītes nūmātōt ar akminim; bet kū Tu saceisi? 6 Šytū jī saceja kārdynōdami, lai varātu Jū apvaiņōt.
7 Bet Jezus pīsalīcis raksteja uz zemes ar pērstu, un tai, ka jī uzabōze ar jautōjumim, Jys pīsacēlis jim saceja: Kas nu jums ir breivs nu grākim, tys lai pyrmais mat uz jōs akmini! 8 Tad Jys nūsalīcis otkon raksteja uz zemes. 9 Izdzērduši šytū atbiļdi, jī, sōcūt nu vacōkim, vīns pēc ūtra aizgōja prūjom. Un palyka vīneigi Jys un sīvīte, kas uz vyds stōvēja. 10 Tad Jezus pīsacēlis jai saceja: Sīvīt, kur ir tī, (kas tevi apvaiņōja?) Vai tad nivīns tevis nanūtīsoj? 11 Tei atbiļdēja: Kungs, nivīns. Tad Jezus saceja: Ari Es tevis nanūtīsoju; ej, bet vairs nagrākoj.
K. Jezus ir pasauļa gaisma.
12 Tad Jezus runōja jim tōļōk: Es asmu pasauļa gaisma. Kas īt Maņ pakaļ, tys tymsumā nastaigōs, bet gon jam byus dzeives gaisma. 13 Bet farizeji Jam saceja: Tu pats par sevi līcynoj; — Tova līceiba navā patīsa.
14 Jezus tim atbiļdēja: Jo Es pats par sevī līcynōtu, ari tad Muna līceiba byutu patīsa, jo Es zynu, nu kurīnes atgōju, un kur eju. 15 Jyus sprīžat pēc mīsas, bet Es ni par vīnu nasprīžu. 16 Un jo ari Es sprīdumu dūtu, Muns sprīdums byutu pareizs; jo Es naasmu vīns pats, ar Mani ir Tāvs, kurs Mani syuteja. 17 Ari jyusu lykumā stōv raksteits, ka diveju personu līceiba ir pylntīseiga. 18 Es līcynoju par sevi pats, un par Mani līcynoj Muns Tāvs, kurs Mani syuteja. 19 Tī vaicōja: Kas tad ir tovs tāvs? Jezus atbiļdēja: Jyus napazeistat ni Manis, ni ari Muna Tāva. Jo jyus pazeitu Mani, tad ari Munu Tāvu pazeitu.
20 Šytūs vōrdus Jezus pasaceja mōceidams svētneicā pi dōvonu monta krōtuves. Bet Jō nikas nasakēre, jo nabeja vēļ atgōjuse Jō stuņde.
Naticeigī sovūs grākūs nūmērs.
21 Tad Jys saceja jim tōļōk: Es aizeju, jyus Manis meklēsit un sovūs grākūs nūmērsit. Tur, kur Es eju, jyus aizīt navarit.
22 Tad jūdi saceja: Vai tad Jys grib pats sevi nūnōvēt, ka soka: Tur, kur Es īšu, jyus aizīt navarit.
23 Jys tim atbiļdēja: Jyus paejat nu zemīnes, Es paeju nu augstīnes; jyus nu šō pasauļa esit, Es nu šō pasauļa naasmu. 24 Tōpēc jums saceju: Jyus sovūs grākūs nūmērsit; tai tad, jo naticēsit, ka Es tys asmu, sovūs grākūs nūmērsit. 25 Jī vaicōja: Kas tad Tu taids esi? Jezus tim atbiļdēja: Kū gon Maņ pavysam ar jums runōt? 26 Maņ vēļ byutu daudz kas par jums sokoms un sprīžams. Bet Tys, kas Mani syuteja, ir patīseigs un runoj patīseibu, un Es sludynoju pasauļam tū, kū nu Jō dzērdēju. 27 Jī nanūprota, ka Jys stōsteja jim par Tāvu.
28 Jezus runōja tōļōk: Kad jyus Cylvāka Dālu paceļsit uz augšu, tad gon pazeisit, ka Es tys asmu, un ka Es pats nu sevis nikō nadoru, bet runoju tū, kam Tāvs mani īmōceja. 29 Tys, kurs Mani syuteja, ir ar Mani; Jys Manis vīna poša napamete, jo Es vysod doru tū, kas Jam pateik. 30 Kad šytū Jys tim runōja, daudzeji Jam īticēja.
Jūdu cītsirdeiba.
31 Tad Jezus runōja jūdim, kuri Jam beja īticējuši: Jo jyus Munas mōceibas pīsaturēsit, jyus eistyn byusit muni mōcekli 32 un pazeisit patīseibu, un patīseiba jyusus atbreivōs. 33 Tī Jam atbiļdēja: Mes asam Abraama pēcnōcēji un nikod naasam vērdzeibā bejuši. Kai tad Tu vari teikt: Jyus topsit breivi? 34 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Ikvīns, kas grākoj, ir grāka vērgs. 35 Vērgs vīnmār sātā napalīk, dāls palīk vysod. 36 Tai tad, jo Dāls jyusus padareis breivus, patīši, byusit breivi. 37 Es gon zynu, ka jyus asat Abraama bārni, bet jyus meklejat Mani nūnōvēt, jo Muni vōrdi pi jums naatrūn pīkrisšonas. 38 Es stōstu tū, kū redzēju pi sova Tāva, bet jyus dorot tū, kū nu sova tāva dzērdējot.
39 Jī atsasauce un Jam saceja: Abraams ir myusu tāvs. Jezus tim atbiļdēja: Jo jyus asat Abraama bārni, tad dorit Abraama dorbus. 40 Bet jyus meklejat Mani — Cylvāku, kas jums sludynoj patīseibu, kū nu Dīva dzērdēju, nūnōvēt. Abraams tai nadareja. 41 Jyus dorot sovu tāvu dorbus. Tī Jam atbiļdēja: Mes nalykumeigā lauleibā naasam dzymuši; mums ir vīns tāvs — Dīvs. 42 Bet Jezus jim atbiļdēja: Jo jyusu tāvs byutu Dīvs, tad, bez šaubom, jyus Mani mīļōtu; Es tadei nu Dīva izgōju un atgōju. Es pats nu sevis naatgōju, Jys Mani syuteja. 43 Kōpēc jyus Munu vōrdu nasaprūtat? — Jo naspējat Munu vōrdu klauseitīs. 44 Jyusu tāvs ir ļaunais gors, un jyus gribit sova tāva grybu izpiļdeit. Jys pošā īsōkumā beja par slapkovu un taisneibā naizturēja, jo jamā taisneibas navā. Kad jys maloj, runoj nu sevis, jo jys pats ir meļs un malu tāvs. 45 Lai gon Es sludynoju patīseibu, jyus Maņ naticit. 46 Kas nu jums var maņ pōrmest grāku? Un jo Es runoju taisneibu, kōpēc Maņ natycat? 47 Kas nu Dīva paīt, tys Dīva vōrdu klausa; jyus naklausot tōpēc, ka nu Dīva naasat.
48 Tad jūdi Jam atbiļdēja saceidami: Vai tad mes napareizi teicem, ka Tu esi samarīts un tevī ir valns? 49 Jezus atbiļdēja: Manī valna navā, bet Es gūdynoju sovu Tāvu, un jyus Maņ gūdu laupot. 50 Es sova gūda namekleju; ir, kas jō meklej un tīsoj. 51 Patīši, patīši, Es jums soku: Jo kas Munu vōrdu globōs, tys myužam nōves naredzēs. 52 Jūdi atbiļdēja: Tagad mes redzim, ka tevī ir ļaunais gors; Abraams nūmyra un ari pravīši, un Tu soki: kas Munus vōrdus globōs, tys myužam nōves nabaudeis. 53 Vai tad Tu esi lelōks par myusu tāvu Abraamu, kurs nūmyra, un pravīšim, kuri taipat nūmyra? Par kaidu Tu sevi skaiti?
54 Jezus atbiļdēja: Jo Es pats sevi gūdynōtu, tad Muns gūds byutu nīceigs. Tys, kas Mani gūdynoj, ir Muns Tāvs, par kuru jyus sokot, ka asūt jyusu Dīvs, 55 un tūmār Jō napazeistat. Es gon Jū pazeistu, un jo Es saceitu, ka Jō napazeistu, tad byutu meļs, leidzeigs jums. Es Jū pazeistu un Jō vōrdu globoju. 56 Jyusu tāvs Abraams prīcōjōs Munu dīnu īraudzeit; jys redzēja un prīcōjōs.
57 Tad jūdi Jam saceja: Tev vēļ navā pīcdesmit godu, un Tu soki, ka redzēji Abraamu? 58 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Pyrmōk na Abraams tyka, Es asmu.
59 Tad jī pagiva akmiņus, lai Jam svīstu, bet Jezus pasaslēpe un izgōja nu svētneicas ōrā.
Jēzus un laulības pārkāpēja
1 Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. 2 Rīta agrumā viņš atkal bija templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdies tos mācīja. 3 Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, 4 viņam sacīja: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, 5 bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?” 6 Viņi tā sacīja, viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. 7 Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – 8 un atkal noliecies rakstīja uz zemes. 9 To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. 10 Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?” 11 Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!”
Jēzus – pasaules gaisma
12 Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” 13 Tad farizeji viņam sacīja: “Tu pats liecini par sevi, tava liecība nav uzticama.” 14 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Ja es arī liecinu par sevi pats, tad tomēr mana liecība ir uzticama, jo es zinu, no kurienes es esmu nācis un kurp eju, bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eju. 15 Jūs tiesājat pēc miesas, es netiesāju nevienu. 16 Bet, ja es arī tiesāju, mans spriedums ir uzticams, jo es neesmu viens, ar mani ir arī Tēvs, kas mani sūtījis. 17 Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir uzticama. 18 Es esmu, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.” 19 Tad tie viņam sacīja: “Kur ir tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Nedz mani jūs pazīstat, nedz manu Tēvu; ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.” 20 Šos vārdus viņš, mācīdams templī, runāja pie tempļa mantnīcas, un neviens viņu neņēma ciet, jo viņa stunda vēl nebija pienākusi.
“Kurp es eju, jūs nevarat nākt”
21 Un atkal Jēzus viņiem sacīja: “Es aizeju, un jūs meklēsiet mani, un jūs mirsiet savā grēkā. Kurp es eju, jūs nevarat nākt.” 22 Tad jūdi teica: “Viņš taču nedarīs sev galu, ka tā saka: kurp es eju, jūs nevarat nākt.” 23 Bet viņš tiem teica: “Jūs esat no tā, kas lejā, es – no tā, kas augšā, jūs esat no šīs pasaules, bet es neesmu no šīs pasaules. 24 Es jums to esmu sacījis, ka jūs mirsiet savos grēkos. Ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs mirsiet savos grēkos.” 25 Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi?” Jēzus tiem teica: “Ko lai jums saku vispirms? 26 Man ir daudz kas sakāms par jums un spriežams; bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un to, ko no viņa esmu dzirdējis, es runāju pasaulei.” 27 Bet tie nesaprata, ka viņš tiem runāja par Tēvu. 28 Tad Jēzus tiem sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu un ka es neko nedaru no sevis, bet es runāju tā, kā Tēvs mani ir mācījis. 29 Un, kas mani ir sūtījis, tas ir ar mani. Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas viņam labpatīk.” 30 Kad viņš to visu runāja, daudzi sāka ticēt viņam.
“Patiesība darīs jūs brīvus”
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi 32 un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” 33 Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” 34 Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. 35 Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. 36 Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. 37 Zinu, ka esat Ābrahāma pēcnācēji, un tomēr jūs mani meklējat nonāvēt, jo manam vārdam nav vietas jūsos. 38 Es runāju to, ko esmu redzējis pie sava Tēva, bet jūs darāt, ko no sava tēva esat dzirdējuši.”
“Jūs esat no sava tēva – velna”
39 Tie viņam atbildēja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus viņiem teica: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, dariet Ābrahāma darbus! 40 Bet tagad jūs meklējat nonāvēt mani, cilvēku, kas jums runājis patiesību, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. 41 Jūs darāt sava tēva darbus!” Tad tie viņam sacīja: “Mēs neesam dzimuši netiklībā, viens ir mūsu Tēvs – Dievs!” 42 Jēzus viņiem teica: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs būtu mani mīlējuši, jo es esmu izgājis no Dieva un esmu atnācis. Ne no sevis esmu nācis, bet no tā, kas mani sūtījis. 43 Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tādēļ, ka jūs nespējat uzklausīt manu vārdu. 44 Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Viņš no iesākuma ir bijis cilvēka slepkava un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs. 45 Bet jūs neticat man, tādēļ ka es saku patiesību. 46 Kurš no jums var man pārmest grēku? Ja es saku patiesību, kādēļ jūs man neticat? 47 Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus, jūs nedzirdat tādēļ, ka neesat no Dieva.”
Jēzus bija pirms Ābrahāma
48 Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” 49 Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. 50 Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. 51 Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” 52 Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. 53 Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” 54 Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! 55 Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. 56 Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” 57 Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” 58 Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” 59 Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa.
