XIII.
Mīlesteibas himns.
1 Jo es runōtu cylvāku un engeļu volūdōs,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad es byutu kai dōrdūšais vars
un kai skanūšais zvōrgulis.
2 Jo man arī byutu pravītōšonas dōvona
un es zynōtu vysus nūslāpumus un vysas zineibas īgyutu,
un jo man byutu piļneiga ticeiba,
ka es pat kolnus pōrcaltu,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad es nabyutu nikas.
3 Un jo es nabogim izdaleitu vysu sovu manteibu,
un sovu mīsu atdūtu dadzynōšonai,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad tys man naleidzātu nikō.
4 Mīlesteiba ir lānprōteiga un pacīteiga,
mīlesteiba ir labvēleiga,
mīlesteiba nav skaudeiga, nav uzpyuteiga un nasalepnoj.
5 Jei nav gūdkōreiga,
jei nasadzan pēc sova,
nasaryugtynoj un nadūmoj ļauna.
6 Nu nataisneibas jei nasaprīcoj,
bet gon prīcojās par patīseibu.
7 Jei vysu panas,
jei vysam tic,
jei vysu cerej,
un vysu pacīš.
8 Mīlesteiba naizneikst nikod,
lai arī pravītōjumi izabeigtu,
volūdas byut pōrstōtu,
un zynōšonas izgaistu.
9 Myusu zynōšonas ir īrūbežōtas,
myusu pravītōšona ir īrūbežōta,
10 un kad atnōk piļneiba,
tad īrūbežōtais izabeidz.
11 Kad es veļ beju bārns,
tad es runōju kai bārns,
es dūmōju kai bārns,
es sprīžu kai bārns.
Bet kad es topu veirs,
tad es atmešu tū, kas ir bērnišks.
12 Tagad veļ mes skotamēs kai caur spūguli attālā,
bet tad vaigs vaigā;
tagad es veļ pazeistu napiļneigi,
bet tad es pazeišu vysā piļneigi,
kai arī pats vysā asmu pazeits;
13 Tagadnei palīk šytōs trejs:
ticeiba, cereiba, mīlesteiba,
bet nu jom lelōka ir mīlesteiba.
Mīlestība
1 Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. 2 Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. 3 Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. 4 Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. 5 Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. 6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. 7 Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. 8 Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. 9 Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 10 Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. 11 Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. 12 Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. 13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.
