III.
Jōņa Kristeitōja darbeiba.
1 Tamā laikā Judeas tuksnesī pasarōdeja Jōņs Kristeitōjs un sludynōdams saceja: 2 Atsagrīzit nu grākim, jo dabasu vaļsteiba ir tyvu.
3 Šytys tadei ir tys, uz kuru atsateic pravīša Izaja vōrdi:
Tuksnesī saucūšs bolss:
gatavojit Kungam ceļu,
taisnas dorit Jam stygas.
4 Jōņs beja gērbīs kameļa spolvu audumā un apsajūzis ar ōdas syksnu. Jō bareiba beja sisini un meža mads. 5 Jeruzalema, vysa Judea un Jordana apgobols gōja pi jō 6 un, pījamūt nu jō kristeibu Jordana upē, izzyna sovus grākus.
7 Radzādams, ka pi jō īt daudz farizeju un sadduceju kristeibas pījemtu, jys tim saceja: Jyus čyusku dzymums! Kas jums apgolvōja, ka izmuksit nu bōrguma, kas tyvojās? 8 Dūdit tad cīneigus nu grākim atsagrīzšonas augļus 9 un naīgolvojit poši sev: mums Abraams ir tāvs. Jo es jums soku, ka Dīvs nu šitim akminim spēj Abraamam bārnus izsaukt. 10 Cērvs jau ir klōtu pi kūka saknem. Tai tad, ikvīns kūks, kas nadūd lobu augļu, tiks izcērsts un gunī īmasts. 11 Es jyusus krystu ar yudini atsagrīzšonai nu grākim, bet Tys, kas nōks pēc manis, par mani ir spēceigōks, un es naasmu cīneigs Jam kūrpu padūt. Jys jyusus kristeis ar Svātū Goru un guni. 12 Jys sovu kulu teireis ar vētekli rūkā: kvīšus sabērs sovūs orodūs, bet palovas sadadzynōs nadzīstūšajā gunī.
K. Jezus pījam kristeibu.
13 Tūlaik Jezus atgōja nu Galilejas uz Jordanu pi Jōņa pījimt nu jō kristeibu. 14 Bet Jōņs naļōve, saceidams: Maņ vajaga nu Tevis topt kristeitam, un Tu nōc pi manis? 15 Bet Jezus atbyldādams saceja: Ļaunīs tagad, jo mums pīkreit vysu, kas ir pareizs, izpiļdeit. Tad jys Jam atļōve.
16 Pēc kristeibas Jezus tyuleņ izgōja nu yudiņa. Un, raug, Jam atsavēre dabasi, un Jys redzēja Dīva Goru, kai bolūdi, nūejam un nūsalaižam uz sevis. 17 Un raug, nu dabasim sauce bolss: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls, kurs maņ labpateik.
Jāņa Kristītāja sludināšana
(Mk 1:1–8Lk 3:1–9, Lk 15–17Jņ 1:19–28)1 Tajās dienās Jānis Kristītājs sludināja Jūdejas tuksnesī: 2 “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt.” 3 Par viņu Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: “Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! ” 4 Jānis valkāja kamieļu vilnas drēbes un ādas jostu ap gurniem. Viņa barība bija siseņi un savvaļas bišu medus. 5 Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme, visa Jūdeja un viss Jardānas apgabals, 6 un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. 7 Redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? 8 Tad nu nesiet cienīgus atgriešanās augļus 9 un neiedomājieties savā sirdī sacīt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. 10 Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī. 11 Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 12 Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Jēzus kristīšana
(Mk 1:9–11Lk 3:21–22)13 Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. 14 Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” 15 Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. 16 Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; 17 un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
