IX.
Saula atsagrīzšona.
1 Bet Sauls vēļ arvīnu daga draudūs un nōvēšonas kōrē pret Kunga mōceklim. Atgōjis pi vērsgoreidznīkim, 2 jys izlyudze nu jim vēstules uz Damaska synagogom, lai tūs, kurus uz to ceļa asūšus veirīšus un sīvītes atrass, sasītus atvastu uz Jeruzalemu. 3 Jys sovā ceļōjumā beja jau natōli nu Damaska. Te umai jū nu dabasim apgaismōja spūžums. 4 Pakritis pi zemes, jys izdzērda jam saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc mani vojoj? 5 Jys vaicōja: Kungs, kas Tu esi? Tys (atbiļdēja): Es asmu Jezus, kuru tu vojoj. (Pret īsmu spardeitīs tev ir gryuši. 6 Tad drabādams un breinōdamīs jys vaicōja: Kungs, kū gribi, ka es dareitu? Kungs jam atbiļdēja:) Celīs augšā un ej mīstā, tur tev pasaceis, kas doroms.
7 Bet tī cylvāki, kas jū pavadeja, nūstōvēja māmi. Bolsu gon jī dzērdēja, bet nivīna naredzēja. 8 Pīsacēlis nu zemes, Sauls atvēre sovas acis, bet redzēt nikō navarēja. Damaskā jū īvede aiz rūkas. 9 Trejs dīnas jys ni redzēja, ni ēde, ni dzēre.
10 Damaskā beja vīns mōceklis, vōrdā Ananiass. Redzējumā Kungs jam teice: Ananias! Tad jys atbiļdēja: Kungs, raug, es asmu. 11 Un Kungs jam pavēlēja: Celīs augšā un ej uz tū īlu, kuru sauc Taisnō, un Juda mōjōs sameklej vīnu tarsīti, vōrdā Sauls. Raug, jys lyudzās. 12 Redzējumā jys īraudzeja cylvāku, vōrdā Ananiasu, pi sevis īejam un uzlīkam rūkas, ka jys palyktu redzeigs. 13 Bet Ananiass atbiļdēja: Kungs nu daudzejim es dzērdēju par tū cylvāku, cik daudz ļauna tovim svātajim jys ir izdarejis Jeruzalemā. 14 Ari šite jam ir nu vērsgoreidznīkim dūta vara vysus, kas Tovu vōrdu pīsauc, apcītynōt.
15 Bet Kungs jam atbiļdēja: Ej vīn, jys tadei ir izvālātais īrūcis, kas munu vōrdu ness pogōnim, kēnenim un Izraeļa bārnim. 16 Es tadei jam parōdeišu, cik jam muna vōrda dēļ vajadzēs cīst. 17 Atgōjis, Ananiass īgōja mōjā un, uzlicis jam rūkas, saceja: Saul, brōļ, Kungs Jezus, kurs tev ceļā uz šenīni pasarōdeja, syuteja mani šur, lai tu tyktu otkon redzeigs un pīsapiļdeitu ar Svātū Goru. 18 Un tyuleņ kai myza nūkryta nu jō acim, un jys tyka redzeigs un pīsacēlis pījēme kristeibu. 19 Tad ījēme bareibu un atsapyute.
20 Un nūtyka, ka, dažas dīnas palicis pi mōceklim Damaskā, jys synagogōs tyuleņ sōce sludynōt, ka Jezus ir Dīva Dāls. 21 Visi, kas jū dzērdēja, breinōjōs un saceja: Vai tad šytys navā tys pats, kas Jeruzalemā šytō vōrda pīlyudzējus tīkōja iznycynōt, un vai uz šeni navā atgōjis, lai jūs sakoltus pi vērsgoreidznīkim vastu? 22 Bet Sauls uzastōja arvīnu vairōk un, pīrōdūt, ka šytys ir Kristus, Damaskā dzeivojūšūs jūdus īvede apjukumā.
23 Pēc kaida laika jūdi sovstarpeigi sasarunōja jū iznycynōt. 24 Jūs nūruna tūmār tyka zynoma Saulam. Jim dīnu un nakti sorgojūt vōrtus, lai jū nūnōvātu, 25 jō mōcekli nakt izlaide jū peitinī pōri par myuru.
26 Atgōjis uz Jeruzalemu, jys mēginōja pīsavīnōt mōceklim, bet visi nu jō beidōs, jo navarēja īticēt, ka jys ir mōceklis. 27 Te beja Barnabas, kurs par jū ryupējōs, jū stōdeja apostolim prīškā un jim stōsteja, kai jys ceļā redzēja Kungu, un kū Jys jam saceja, un kai Damaskā jys drūšsirdeigi sludynōja Jezus vōrdu. 28 Tai jys ar jim beja Jeruzalemā īīdams un izīdams un sludynōja Kunga vōrdā. 29 Taipat jys sludynōja (pogōnim) un streidējōs ar ellenistim. 30 Bet tī tīkōja jū nūnōvēt. Šytū izzynōjuši, mōcekli pavadeja jū uz Cezareju un nūsyuteja jū uz Tarsu.
Pīters Lidā un Joppā.
31 Vysā Judeā, Galilejā un Samarijā Bazneicai beja mīrs. Jei pīauga un pastōvēja Kunga bailē un piļdejōs ar Svātō Gora īprīcynōšonu. 32 Un nūtyka, kad Pīters, apceļōdams vysus, nūnōce ari pi tim svātajim, kuri dzeivoj Lidā. 33 Tur jys atroda vīnu cylvāku, vōrdā Eneju, kurs jau ostoni godi gulēja uz lōvas, jo beja krampa sarauts. 34 Pīters tam saceja: Enej, (Kungs) Jezus Kristus tevi dora vasalu, celīs un sasakōrtoj. Un tys tyuleņ pīsacēle. 35 Visi Lidas un Saronas īdzeivōtōji tū redzēja un atsagrīze uz Kungu.
36 Joppā dzeivōja vīna mōcekle, vōrdā Tabita, tys ir Styrna. Jei dareja daudz lobu dorbu un bogōteigi deve žāļsirdeibas dōvonas. 37 Un nūtyka, ka tamōs dīnōs jei saslyma un nūmyra. Nūmozgōjuši jū paguļdeja augškambarī. 38 Tai kai Joppas tyvumā ir Lida, tad mōcekli, izdzērduši, ka tur ir Pīters, nūsyuteja pi jō divejus cylvākus un lyudze: Nasakavej atīt pi mums.
39 Pīters pīsacēle un aizgōja ar jim. Kad jys beja atgōjis, jī īvede jū augškambarī. Vysas atraitnes nūstōja ap jū apleik un ar osorom acīs rōdeja jam apakš un vērsdrēbes, kuras Styrna, pi jim byudama, beja pagatavōjuse. 40 Pīters visim lyka izīt ōrā un, nūsametis ceļūs, lyudzēs. Tad jys, pasagrīzis uz myrušū, saceja: Tabita, celīs augšā. Jei atdareja sovas acis un, īraudzejuse Pīteri, atsasāda. 41 Tad jys, pasnēdzis jai rūku, pīcēle jū augšā un, pasaucis tūs svātūs un tōs atraitnes, stōdeja jim prīškā jū dzeivu.
42 Ziņa par nūtykušū izaplateja pa vysu Joppu un daudzejī Kungam īticēja. 43 Pēc tam jys ilgōku laiku palyka Joppā pi kaida ōdmiņa Seimaņa.
Sauls top par Jēzus mācekli
1 Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera 2 un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. 3 Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. 4 Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” 5 Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. 6 Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” 7 Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. 8 Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. 9 Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. 10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja. Kungs uzrunāja viņu parādībā: “Hananja.” Viņš atbildēja: “Redzi, Kungs, te es esmu.” 11 Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies uz Taisno ielu un Jūdas mājā uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls. Redzi, viņš lūdz Dievu, 12 un ir redzējis kādu vīru, vārdā Hananja, ienākam un uzliekam viņam rokas, lai viņš atkal varētu redzēt.” 13 Hananja atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, kādus ļaunus darbus viņš darījis svētajiem Jeruzālemē. 14 Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.” 15 Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies turp, jo šis vīrs ir manis izredzēts darbarīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem. 16 Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” 17 Un Hananja devās uz to namu un, uzlicis rokas viņam, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto Garu.” 18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts. 19 Viņš paēda un atguva spēkus.
Sauls sludina Damaskā
20 Viņš tūdaļ sludināja sinagogās par Jēzu, ka Jēzus ir Dieva Dēls. 21 Visi, kas to dzirdēja, izbijās un runāja: “Vai tad šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc Jēzus vārdu, un tagad nācis šurp, lai apcietinātu un vestu tos pie virspriesteriem?” 22 Bet Saula ietekme arvien pieauga, un viņš radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Sauls bēg no Damaskas
23 Kad jau kāds laiks bija pagājis, jūdi sāka perināt domas, kā viņu nokaut, 24 taču viņu nolūks kļuva zināms Saulam. Viņi novēroja pilsētas vārtus dienu un nakti, lai to nokautu. 25 Bet viņa mācekļi naktī aizveda viņu, ielika grozā un nolaida pāri mūrim lejā.
Sauls Jeruzālemē
26 Ieradies Jeruzālemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli. 27 Bet Barnaba uzņēma viņu, aizveda pie apustuļiem un pastāstīja tiem, kā viņš ceļā redzējis Kungu un ka Jēzus ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā drosmīgi sludinājis Jēzus vārdā. 28 Sauls bija kopā ar tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, drosmīgi sludinādams Kunga vārdā. 29 Viņš runāja un strīdējās ar grieķiski runājošiem jūdiem, bet tie lūkoja viņu nokaut. 30 To uzzinājuši, brāļi aizveda viņu uz Cēzareju un sūtīja tālāk uz Tarsu. 31 Tad draudzēm visā Jūdejā un Galilejā, un Samarijā bija miers. Tās nostiprinājās un dzīvoja Kunga bijībā un, Svētā Gara iedrošinātas, pieauga skaitā.
Aineja dziedināšana
32 Pēteris ceļoja pa visu zemi, un viņš nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. 33 Tur viņš atrada kādu vīru, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus paralizēts gulēja uz gultas. 34 Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi ir dziedinājis, celies augšā un sakārto gultu.” Un tas tūdaļ piecēlās. 35 To redzēja visi Lidas un Šāronas iedzīvotāji, un viņi pievērsās Kungam.
Tabitas atdzīvināšana
36 Jafā bija kāda mācekle, vārdā Tabita (tulkojumā – Stirna ); visu mūžu viņa darīja labus darbus un apdāvināja nabagus. 37 Tajā laikā viņa saslima un nomira. Viņu nomazgāja un guldīja augšistabā. 38 Tā kā Jafa ir tuvu Lidai, mācekļi, izdzirdējuši, ka Pēteris ir tur, nosūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: “Nekavējoties dodies pie mums!” 39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi. Kad viņš atnāca, viņu uzveda augšistabā, un līdzās viņam nostājās atraitnes, kas raudādamas rādīja kreklus un drēbes, ko Stirna bija darinājusi, kamēr vēl bija viņu vidū. 40 Pēteris izsūtīja tās visas ārā, nokrita ceļos un lūdza Dievu. Tad viņš pagriezās pret mirušo un sacīja: “Tabita, celies augšā!” Un tā atvēra acis un, ieraudzījusi Pēteri, piecēlās sēdus. 41 Viņš tai padeva roku un piecēla kājās. Pasaucis svētos un atraitnes, viņš atveda to viņu priekšā dzīvu. 42 Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam. 43 Jafā Pēteris uzkavējās ilgāku laiku pie ādmiņa Sīmaņa.
