X.
Engeļs ar grōmotu.
1 Un es redzēju cytu spēceigu engeli nūkōpam nu dabasim. Jys beja gārbts mōkūnī, vērs jō golvas varaveiksna, jō vaigs beja kai saule un jō kōjas kai guņs stulpi. 2 Jam rūkā beja atvārta grōmateņa. Jys sovu lobū kōju nūlyka uz jyuras, kreisū uz sauszemes un 3 lelā bolsā sauce, itkai ļauva ryuktu. Uz jō saucīņa laide vaļā sovus bolsus septeņi pārkyuņi. 4 Un kad tī septeni pārkyuņi runōja, es gribēju raksteit, bet izdzērdu nu dabasim (man) saucūšu bolsu. Aizzeimūgoj tū, kū septeni pārkyuni runōja un tō naroksti.
5 Tad tys engeļs, kuru es redzēju stōvam uz jyuras un uz sauszemes pacēle uz dabasim sovu lobū rūku 6 un zvērēja Tō prīškā, kas dzeivoj myužeigi myužam, kas radeja dabasus un tū, kas jymūs ir, zemi un tū, kas vērs jōs ir, jyuru un tū, kas jamā ir: Laika vairs nabyus. 7 Kad septeitais engeļs paceļs sovu bolsu un taurēs, pīsapiļdeis nūslāptī Dīva nūdūmi, kai Jys sovim kolpim pravīšim ir pasludynōjis. 8 Un tys bolss, kuru es nu dabasim izdzērdu, runōja man vēļ ūtrreiz saceidams: Ej un pajem nu engeļa rūkas atvārtū grōmateņu, kurs stōv uz jyuras un uz sauszemes. 9 Es aizgōju un lyudžu engeļa, lai atdūd man grōmateņu. Un jys man saceja: Jem un jū nūrej. Tovai mōgai gon tei byus ryugta, bet tovai mutei soldona, kai mads. 10 Es pajēmu nu engeļa rūkas grōmateņu un jū nūreju. Munā mutē jei bej soldona kai mads, bet kad es jū nūreju, mōgā man beja ryugts. 11 Tad man saceja: Tev otkon jōpravītoj par daudzejom kōrtom, tautom, volūdom un kēnenim.
Eņģelis ar mazo grāmatiņu
1 Un es ieraudzīju citu varenu eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī, un virs viņa galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas bija kā uguns stabi. 2 Viņa rokā bija atritināts rakstu rulli, un savu labo kāju viņš lika uz jūru, bet kreiso kāju – uz zemi. 3 Un viņš iesaucās varenā balsī, kā lauva rēc, un, kad viņš bija iesaucies, septiņi pērkoni sāka runāt savās balsīs. 4 Kad ierunājās septiņi pērkoni, es gribēju rakstīt, bet dzirdēju balsi no debesīm sakām: aizzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, un nepieraksti to. 5 Un eņģelis, ko es ieraudzīju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku uz debesīm 6 un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un visu, kas tajā: laika vairs nebūs! 7 Bet tajās dienās, kad skanēs septītā eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs piepildīts, kā viņš šo prieka vēsti bija pasludinājis saviem kalpiem, praviešiem. 8 Un balss, ko dzirdēju no debesīm, runāja atkal ar mani un sacīja: ej un paņem atritināto rakstu rulli no tā eņģeļa rokas, kas stāv uz jūras un zemes. 9 Aizgājis pie eņģeļa, es teicu, lai viņš man atdod rakstu rulli. Un viņš man saka: “Ņem un to apēd, un tas radīs rūgtumu tavās iekšās, bet tavā mutē tas būs salds kā medus.” 10 Es paņēmu rakstu rulli no eņģeļa rokas, ēdu to, un manā mutē tas tapa salds kā medus; kad es to apēdu, manās iekšās tapa rūgts. 11 Un tad man sacīja: “Tev vēlreiz vajag pravietot par ļaudīm un tautām, un valodām, un daudziem ķēniņiem.”
