XI.
K. Jezus pīceļ nu myrūnim Lazari.
1 Lazars nu Betanijas, Marijas un jōs mōsas Martas mīsteņa, beja slyms. 2 Marija beja tei, kura Kungu apsvaideja ar smōrdeigu eleju un ar sovim motim apslauceja Jō kōjas. Tōs brōļs Lazars beja slyms. 3 Mōsas nūsyuteja Jam paziņōtu: Kungs, raug, tys, kuru Tu mīļoj, ir slyms. 4 Tū izdzērdis, Jezus saceja: Šitei slimeiba navā uz nōvi, bet gon dēļ Dīva gūda, ka caur tū tyktu slaveits Dīva Dāls.
5 Jezus mīļōja Martu, jōs mōsu (Mariju) un Lazari. 6 Lai gon izdzērda, ka slymoj, tūmār palyka tamā vītā vēļ pat divi dīnas. 7 Pēc tam Jys saceja sovim mōceklim: Īsim otkon uz Judeu. 8 Mōcekli saceja: Mōceitōj, jūdi vēļ naseņ gribēja Tevi nūmātōt ar akminim, un Tu otkon uz turīni īsi? 9 Jezus atbiļdēja: Vai tad dīna navā divpadsmit stuņžu? Kas dīnā īt, tys nasadūrsteis, jo jys redz šō pasauļa gaismu. 10 Bet kas naktī ītu, tys gon dūrsteitūs, jo jamā navā gaismas. 11 Tū pasacejis, Jys jim runōja tōļōk: Myusu draugs Lazars aizmyga, Es īšu jō nu mīga uzmūdynōtu. 12 Mōcekli Jam saceja: Kungs, jo aizmyga, tad byus vasals. 13 Jezus runōja par jō nōvi, bet jī dūmōja, ka runoj par parostū mīgu. 14 Tad Jezus jim saceja atklōti: Lazars nūmyra. 15 Un jyusu dēļ, ka jyus tycātu, Es prīcojūs, ka tur nabeju. Īsim uz jū.
16 Tomass, Dydymus sauktais, saceja citim mōceklim: Īsim ari mes, lai ar Jū reizē nūmērtu.
17 Jezus, aizgōjis, atroda jū jau četras dīnas kopā guļūt. 18 Betanija nu Jeruzalemas beja daudz moz pīcpadsmit stadiju attōļumā. 19 Tōdēļ uz Martu un Mariju atgōja daudzi jūdu, lai brōļa dēļ jōs prīcynōtu.
20 Izdzērduse par Jezus atīšonu, Marta steidzēs Jam prīškā, bet Marija palyka sātā. 21 Marta saceja Jezum: Kungs, jo Tu šite byutu bejis, muns brōļs nabyutu nūmiris, 22 bet ari tagad zynu: Kū tik vīn nu Dīva palyugsi, Dīvs Tev dūs. 23 Jezus jai saceja: Tovs brōļs ceļsīs augšan. 24 Marta atbiļdēja: Es zynu, ka jys pīsaceļs augšamceļšonā, postora dīnā.
25 Jezus jai saceja: Es asmu augšamceļšonōs un dzeive. Kas ikš Manis tic, tys, lai ari nūmiris byutu, dzeivōs; 26 un ikvīns, kurs dzeivoj un tic ikš Manis, namērs myužam. Vai tu šytam tici? 27 Jei atbiļdēja: Jā, Kungs, es tycu, ka Tu esi Kristus, Dzeivō Dīva Dāls, kuram vajadzēja uz šū pasauli atīt. 28 Tad jei aizgōjuse pasauce sovu mōsu Mariju un kluseņom jai saceja: Mōceitōjs ir šite un tevis sauc.
29 Šytū izdzērduse, jei tyuleņ pīsacēle un ōtri aizasteidze pi Jō, 30 jo Jezus vēļ nabeja mīsteņā īgōjis, bet uzaturēja tamā pat vītā, kur Jū satyka Marta. 31 Jūdi, kas reizē ar jū mōjōs sēdēja un jū mīrynōja, radzādami, ka Marija ōtri pīsacēle un izgōja ōrā, dūmōja, ka jei īt pi kopa raudōtu, un izgōja jai pakaļ. 32 Marija, atgōjuse uz turīni, kur beja Jezus, un, Jū īraudzejuse, pakryta pi Jō kōjom un Jam saceja: Kungs, jo Tu šite byutu bejis, muns brōļs nabyutu nūmiris. 33 Jezus, radzādams jū un jūdus, kas ar jū beja atgōjuši, raužūt, tyka aizgrōbts un pats sevī sakustynōts. 34 Jys pavaicōja: Kur jū nūlykot? Jam atbiļdēja: Kungs, ej un apskot. 35 Jezus aizraudōja. 36 Tad jūdi saceja: Raug, kai jū ir mīļōjis. 37 Bet daži saceja: Vai tad Jys, kas oklajam atdareja acis, navarēja padareit, ka jys nanūmērtu?
38 Nu jauna sevī sakustynōts, Jezus aizgōja uz kopu; tys beja olā, un vērs jō gulēja akmiņs. 39 Jezus saceja: Atvelit nūst akmini. Bet Marta, nūmyrušō mōsa, saceja: Kungs, nu jō jau īt smoka, tadei jau catūrta dīna, kai nūmyra. 40 Jezus tai atbiļdēja: Vai tad Es tev nasaceju: Jo tu ticēsi, redzēsi Dīva gūdu? 41 Tai jī atvēle akmini. Jezus, pacēlis acis, lyudzēs: Tāvs, Es pateicu Tev, ka Tu Mani izklauseji. 42 Es gon zynu, ka vysod Mani izklausi; šytū Es soku apleikstōvūšūs ļaužu dēļ, lai jī tycātu, ka Tu Mani esi syutejis. 43 Pēc šytūs vōrdu Jys sauce styprā bolsā: Lazar, ej ōrā! 44 Nūmyrušais, bantem sasītom rūkom un kōjom un ar dvīli apsagtu vaigu, izgōja ōrā. Jezus jim saceja: Izraisit jū un ļaunit īt.
45 Daudzejī jūdi, kas beja pi Marijas (un Martas) atgōjuši un redzēja, kū (Jezus) padareja, Jam īticēja. 46 Bet citi, aizgōjuši uz farizejim, izstōsteja tim, kū Jezus padareja.
Augstōs padūmes lāmums.
47 Tad goreidznīku prīkšnīki un farizeji sasauce augstū padūmi un saceja: Kas mums doroms? Šytys Cylvāks tadei dora daudzi breinumu. 48 Jo mes jū tai palaissim, tad Jam īticēs visi; tad atīs romīši un atjims nu mums i zemi, i tautu. 49 Vīns nu tim, Kaifass vōrdā, kurs tū god beja par vērsgoreidznīku, jim saceja: Jyus nikō ni zynot, 50 ni apdūmojat, mums tadei byus lobōk, ka par tautu nūmērst vīns cylvāks, na kai vysa tauta iznykst. 51 Bet šytō jys pats nu sevis napasaceja, jys, kai tō gods vērsgoreidznīks, pravītōja, ka Jezus nūmērs par tautu. 52 Un Jam vajadzēja mērt na tikai par tautu vīn, bet ari, lai sakūpōtu un savīnōtu izkaiseitūs Dīva bārnus.
53 Nu tōs dīnas jim beja nūlamts Jū nūnōvēt.
54 Tōpēc Jezus vairs atklōti storp jūdim nastaigōja; Jys aizgōja uz apgobolu, kas ir tyvu pi tuksneša, uz mīsteņu, sauktu Efrem, un tur reizē ar sovim mōceklim apstōja.
55 Jūdu Leldines gōja klōtu. Tai tad daudzeji nu apkōrtnes pyrms Leldinem aizgōja uz Jeruzalemu sevis škeisteitu. 56 Jī meklēja Jezus un, svētneicā byudami, cyts cyta sovstarpeigi vaicōja: Kai jums līkās? Vai tad Jys pavysam uz svātkim naatīs?
57 Vērsgoreidznīki un farizeji beja pavēlējuši: Jo kas izzynōtu, kur Jys apstōja, lai tyuleņ paziņoj, ka jī varātu Jū apcītynōt.
Lācara nāve
1 Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. 2 Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. 3 Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” 4 Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” 5 Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. 6 Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. 7 Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” 8 Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” 9 Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. 10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” 11 To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” 12 Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” 13 Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. 14 Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! 15 Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” 16 Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”
Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība
17 Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. 18 Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju . 19 Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. 20 Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. 21 Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22 Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” 23 Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” 24 Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” 25 Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! 26 Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” 27 Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”
Jēzus raud pie Lācara kapa
28 To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!” 29 Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa. 30 Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. 31 Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32 Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” 33 Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: 34 “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” 35 Jēzus raudāja. 36 Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” 37 Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
Lācara atdzīvināšana
38 Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. 39 Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” 40 Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” 41 Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! 42 Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” 43 To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” 44 Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
Jūdu lēmums nogalināt Jēzu
45 Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt. 46 Bet daži no viņiem nogāja pie farizejiem un izstāstīja, ko Jēzus bija darījis. 47 Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. 48 Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” 49 Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, 50 un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” 51 To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. 52 Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. 53 Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. 54 Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. 55 Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. 56 Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” 57 Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.
