VII.
1 Tai kai mums, nūmīļōtī, ir taidas apsūleišonas, tad lai nūteirejam sevi teirus nu ikvīna mīsas un dvēseles traipa un Dīva bailē lai cenšamēs arvīnu uz lelōku svātumu.
Skume nas lobu.
2 Pījemit myusus. Mes nivīnam naasom izdarejuši nataisneibas, nivīnam pōresteibas, nivīnam prīkšrūceibas. 3 Un es šytū soku na tōpēc, lai nūtīsōtu, bet gon, kai jums saceju, ka jyus myusu sirdī ar mums asat saisteiti uz dzeivi un nōvi. 4 Man uz jums ir lela paļōveiba, lels ir man par jums lapnums. Nasaskotūt uz visim myusu spaidim, es asmu pylns īprīcynōšonas un pōrpiļdeits ar prīcu.
5 Kad aizgōjom uz Makedoniju, myusu mīsai nabeja mīra, bet gon vysur spaidi: ap mums vysapkōrt ceiņas, bet myusūs baile. 6 Bet Dīvs kas nūmōktūs īprīcynoj, īprīcynōja arī myusus ar Tita atnōkšonu. 7 un na tik vīn ar jō atnōkšonu, bet arī ar tū īprīcynōšonu, kuru jys pi jums atroda. Jys mums ziņōja par jyusu ilgom, skumem un gōdeibu par mani un tys munu prīcu vēļ pavairōja. 8 Un jo ar sovu vēstuli jums byutu sagōdōjis skumes, tad es tō nanūžāloju. Un jo es nūžālotu, — es radzu, ka tei vēstule uz nagara laika gon jyusus padareja skumeigus, — 9 tad tagad es prīcojūs na tōdēļ ka es jums dareju skumes, bet gon, ka skumes dēļ jyus apsadūmōjot. Jyus bejot nūskumuši Dīvam pateikamā veidā, lai jyus caur mums nikaidā ziņā nacīstu zaudējumu. 10 Dīvam pateikamō skume izsauce pesteigu žālumu, kura nūžālōt navajag; šō pasauļa skume, turpretim, izsauc nōvi. 11 Raug, kai tei Dīvam pateikamō skume jyusūs izsauce tik lelu nūpītneibu, pat atsavaiņōšonu, nūžālōšonu, baili, ilgas, centeibu, nūsūdeišonu. Kotrā ziņā jyus pīrōdejot, ka jyus tamā lītā asat navaineigi. 12 Un jo es jums raksteju, tad tys nūtyka na dēļ tō, kas nataisneibu padareja un na dēļ tō, kas nataisneibu pacīte, bet gon, lai jyusu atsauceiba pret mums pasarōdeitu jyusūs Dīva prīškā. 13 Tōpēc ar tū mes asam īprīcynōti.
Klōt pi myusu prīcas, mes prīcojamēs par Tita īprīcynōšonu tōpēc, ka jō dvēseli jyus visi atspērdzynōjot. 14 Un jo es pret jū par jums lepnōjūs, tad es kaunā naasmu palicis. Kai vyss tys, kū mes jums sludynōjom, ir eista patīseiba, tai arī lepnōšonōs pret Titu izarōdeja patīsa. 15 Un jō sirds jums ir vēļ vairōk pīsakļōvuse, pīmynūt par jyusu vysu paklauseibu, kai jyus jū ar baili un drebēšonu pījēmet. 16 Es prīcojūs, ka es vysā kamā uz jums varu pasaļaut.
Pāvila prieks par draudzes grēku nožēlu
1 Kad nu mums, mīļotie, ir tādi apsolījumi, šķīstīsim sevi no visiem miesas un gara netīrumiem, lai sasniegtu svētumu Dieva bijībā. 2 Atvēliet savās sirdīs vietu mums; mēs neesam nevienam ļaunu darījuši, nevienu neesam samaitājuši, nevienu neesam ļaunprātīgi izmantojuši. 3 Es nerunāju, lai notiesātu; jo es jau iepriekš sacīju, ka jūs esat mūsu sirdīs tālab, lai mēs kopā mirtu un kopā būtu dzīvi. 4 Man ir pilna paļāvība uz jums; es ļoti lepojos ar jums; es esmu mierinājuma pilns un pārpilns ar prieku visās mūsu ciešanās. 5 Kad ieradāmies Maķedonijā, mūsu miesai nebija nekādas atelpas, mēs visādi tikām spaidīti: ārēji – cīņas, iekšēji – bailes. 6 Bet Dievs, kas dod iepriecu pazemīgajiem, iepriecināja arī mūs ar Tita ierašanos – 7 un ne tikai ar viņa ierašanos, bet arī ar to iepriecinājumu, kādu Tits bija saņēmis no jums – viņš paziņoja mums par jūsu ilgošanos, jūsu dziļajām bēdām, jūsu dedzību manis dēļ, tā ka mans prieks bija vēl lielāks. 8 Lai gan vēstulē es jūs apbēdināju, es to nenožēloju; agrāk bija tā, ka es nožēloju – redzu, ka tā vēstule uz brīdi jūs apbēdināja, – 9 toties tagad es priecājos un ne tādēļ, ka jūs tikāt apbēdināti, bet gan tādēļ, ka tikāt apbēdināti uz atgriešanos no grēkiem: jo jūs tikāt apbēdināti pēc Dieva nolūka, lai tādējādi no mums nekāds pāridarījums jums nerastos. 10 Jo bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo, bet pasaulīgās bēdas ved nāvē. 11 Redzi, šīs bēdas pēc Dieva nolūka – cik lielu nopietnību tās radīja jūsos, kādu tieksmi aizstāvēties, kādu sašutumu, bailes un ilgošanos, kādu centību, kādu tieksmi pēc taisnas tiesas! Bet visā tajā jūs sevi parādījāt šķīstus. 12 Tādējādi, ja arī es jums rakstīju, tad nedz pāridarītāja, nedz pārestību izcietušā dēļ, bet lai jums pašiem atklātos jūsu rūpes par mums Dieva priekšā. 13 Tas viss mums ir devis iepriecinājumu. Pie šā mūsu iepriecinājuma mēs vēl vairāk priecājāmies par Tita prieku, jo viņa gars ir spirdzinājies no jums visiem. 14 Ja arī kādā lietā esmu viņam lielījies par jums, tad nekaunos, jo, tāpat kā viss, ko jums runājām, ir patiesība, tā arī mūsu lielīšanās Titam izrādījās patiesība. 15 Un viņa pieķeršanās jums ir jo lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā ar bailēm un trīsām viņu uzņēmāt. 16 Priecājos, ka varu uz jums visur paļauties.
