VIII.
Bazneicas vojōšona.
1 Tamā pat dīnā Jeruzalemā izacēle lela Bazneicas vojōšona. Visi, izjamūt apostolus, izkleida pa Judeas un Samarijas apgobolim. 2 Dīvbaileigī cylvāki Stepōnu paglobōja un pēc jō gauži nūraudōja. 3 Bet Sauls Bazneicu ļūti vojōja. Īsalauzdams mōjōs, jys jēme cīši veirīšus un sīvītes un slūdzeja tūs cītumā.
Filips Samarijā.
4 Izklaidōtī, staigōdami apkōrt, sludynōja (Dīva) vōrdu. 5 Tai Filips aizgōja uz Samarijas mīstu un tim sludynōja Kristu. 6 Ļaudis tam, kū Filips sludynōja, labprōt pīkryta un vīnprōteigi jō klausejōs, jo redzēja zeimes, kuras jys dareja. 7 Nu daudzejim ļaunī gori, kuri jūs beja apsāduši, izgōja ōrā stipri klīgdami. Daudzejī, kas beja krampa sarauti un klibi, tyka izvasalōti. 8 Tōpēc tymā mīstā beja lels prīks.
9 Tamā mīstā jau seņ dzeivōja vīns cylvāks, vōrdā Simons. Jys nūsadorbōja ar būršonu un, izalykdams par kaut kū augstōku, mōneja Samarijas īdzeivōtōjus. 10 Visi nu moza leidz lelam jū īcīnēja saceidami: Šytys ir tys Dīva spāks, kurs teik saukts Lelais. 11 Jī tū īcīnēja ari tōpēc, ka tys jau nu senejim laikim beja jūs ar būršonu apstulbōjis. 12 Bet tai kai Filips sludynōja Evangeliju par Dīva vaļsteibu un Jezus Kristus vōrdu, tad veirīši un sīvītes pījēme kristeibu. 13 Simons, ari tys palyka ticeigs un pījēme kristeibu. Jys, radzādams breinumus un zeimes, kuri nūtyka, pastōveigi turējōs pi Filipa un navarēja nūsabreinōt.
Pīters un Jōņs Samarijā.
14 Jeruzalemas apostoli, izdzērduši, ka Samarija pījēme Dīva vōrdu, nūsyuteja uz turīni Pīteri un Jōni. 15 Atgōjuši, jī lyudzēs, lai tī sajimtu Svātū Goru, 16 jo Jys nabeja ni uz vīna nu tim atgōjis. Jī beja tikai Kunga Jezus vōrdā nūkristeiti. 17 Tagad jī uzlyka uz tim rūkas, un tī sajēme Svātū Goru.
18 Simons, radzādams, ka caur apostolu rūku uzlikšonu tī sajam Svātū Goru, pīsūleja jim naudu, 19 saceidams: Īdūdit maņ varu, ka ikvīns, kam es uzlikšu rūkas, sajimtu Svātū Goru.
20 Bet Pīters jam atbiļdēja: Tova nauda lai pazyud reizē ar tevi, jo tu dūmoj, ka Dīva dōvonas ir pērkamas par naudu. 21 Tev navā nikaidas daļas un nikaidas tīseibas uz tū vōrdu, jo tova sirds Dīva prīškā navā taisna. 22 Atsagrīz nūst nu sova ļaunuma un lyudz Kunga, varbyut, vēļ tovas sirds nūdūms atrass atiaisšonu. 23 Es radzu, ka tu esi pylns ryugtas žuļts un sasīts ar nataisneibu. 24 Bet Simons, atbyldādams, saceja: Lyudzit par mani Kunga, lai maņ nikas nu tō, kū sacejot, nanūtyktu.
25 Pēc līceibas nūdūšonas un Kunga vōrda sludynōšonas, jī, sludynōdami daudzōs Samarijas vītōs Evangeliju, atsagrīze atpakaļ uz Jeruzalemu.
Etiopīša atsagrīzšona.
26 Kunga eņgeļs pavēlēja Filipam saceidams: Celīs un ap dīnvydu ej uz tō vīntuleigō ceļa, kas īt nu Jeruzalemas uz Gazu. 27 Jys pīsacēlis aizgōja. Un, raug, vīns etiopīts, Etiopijas kēnenīnes Kandake kambara kungs un dīžveirs, kas pōrzynōja vysus jōs krōjumus, beja atgōjis uz Jeruzalemu Dīva lyugtu. 28 Tagad jys, sādādams sovā vōgī un laseidams pravīti Izaju, grīzēs atpakaļ. 29 Te Gors Filipam saceja: Ej un turīs šytō vōga tyvumā. 30 Pīgōjis klōtu, Filips izdzērda, ka jys losa pravīti Izaju, un jautōja: Vai tu saprūti, kū losi? 31 Bet tys atbiļdēja: Kai gon lai es saprūtu, ka maņ nikas navā aizrōdejis. Tad jys aicynōja Filipu kōpt vōgī un suplok ar jū ījimt vītu. 32 Tei Rokstu vīta, kuru jys laseja, beja sekūšō:
Kai vuška uz nūkaušonu teik vasts,
un kai jārs pret cērpēju naizlaiž bolsa,
tai tys sovas mutes naatver.
33 Pazamynōšonā Jō nūtīsōjums ir atcalts,
bet kas gon Jō dzymumu lai pīmiņ?
Jō dzeive tadei nu šōs zemes tiks nūslauceita.
34 Tad kambara kungs Filipam saceja: Es tevis lyudzu: Par kū pravīts šytū soka? — Par sevi pošu, vai par kū cytu?
35 Tad Filips atdareja sovu muti un, īsōkdams nu šytūs Rokstu, sludynōja jam Evangeliju par Jezu. 36 Turpynōdami ceļu, jī pībrauce pi yudiņa. Tad kambara kungs īsasauce: Raug, yudiņs! — Kas līdz maņ pījimt kristeibu?
37 (Filips jam atbiļdēja: Jo tu nu vysas sirds tici, nikas nalīdz. Tys atbyldādams saceja: Es tycu, ka Jezus Kristus ir Dīva Dāls). 38 Tad lyka vōgi apturēt; obeji, — Filips un kambara kungs, — īkōpe yudinī, un jys tū nūkristeja. 39 Tim nu yudiņa izkōpūt, Kunga Gors pagiva Filipu. Kambara kungs, jō nikur vairs naradzādams, pylns prīcas devēs tōļōk pa sovu ceļu. 40 Bet Filips atsaroda Azotā. Jys, staigōdams apkōrt, vysūs mīstūs sludynōja Evangeliju, koleidz aizgōja uz Cezareju.
Sauls vajā Kristus mācekļus
1 Bet Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam. Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemēm. 2 Stefanu apglabāja dievbijīgi vīri un viņu gauži apraudāja. 3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa mājām, rāva no tām ārā vīrus un sievas un meta cietumā.
Filips sludina evaņģēliju Samarijā
4 Bet izklīdinātie, staigādami apkārt, sludināja vārdu. 5 Filips, nogājis uz Samarijas pilsētu, vēstīja tur par Kristu. 6 Ļaužu pūlis lielā vienprātībā uztvēra Filipa sacīto, tie klausījās un redzēja zīmes, ko viņš darīja. 7 Jo no daudziem izgāja nešķīsti gari, kliegdami skaļā balsī, un daudzi paralizēti un kropli tika dziedināti. 8 Un liels prieks bija tajā pilsētā. 9 Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šajā pilsētā jau agrāk bija nodarbojies ar buršanu, radīdams izbrīnu Samarijas tautā, viņš sacīja, ka esot liels vīrs. 10 Un visi, no maza līdz lielam, viņā klausījās, sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” 11 Ļaudis viņam bija pieķērušies, tādēļ ka viņš jau ilgāku laiku tos bija apstulbinājis ar savu buršanu. 12 Bet, kad tie ticēja Filipa sludinātajam evaņģēlijam par Dieva valstību un par Jēzus Kristus vārdu, viņi tika kristīti – gan vīri, gan sievas. 13 Tad arī Sīmanis pats sāka ticēt un nokristīts pastāvīgi turējās pie Filipa un bija ļoti pārsteigts, redzot notiekam zīmes un lielus brīnumus. 14 Bet, kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva vārdu, tie nosūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni, 15 kuri nogājuši lūdza Dievu par viņiem, lai viņi saņemtu Svēto Garu, 16 jo ne pār vienu no viņiem tas vēl nebija nācis; viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. 17 Tad tie uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. 18 Sīmanis, redzēdams, ka Gars tiek dots ar apustuļu roku uzlikšanu, piedāvāja viņiem naudu 19 un teica: “Dodiet arī man šo spēju, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, saņemtu Svēto Garu.” 20 Bet Pēteris viņam sacīja: “Lai tava nauda iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu. 21 Nav tev daļas, ne tiesību pie šī vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. 22 Atgriezies no sava ļaunuma un lūdz Kungu, varbūt tev tiks piedota tavas sirds iedoma. 23 Jo es redzu tevi, žults rūgtuma pilnu un nelietības saistītu.” 24 Bet Sīmanis sacīja: “Lūdziet jūs par mani Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs teicāt.” 25 Kad Pēteris un Jānis bija apliecinājuši un mācījuši Kunga vārdu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos.
Filips un etiopiešu augstmanis
26 Bet Kunga eņģelis uzrunāja Filipu, sacīdams: “Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu; tur ir tuksnesis.” 27 Viņš cēlās un gāja. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, etiopietis, Etiopijas ķēniņienes Kandakes varens augstmanis, viņas mantnīcas pārzinis, kas bija nācis uz Jeruzālemi pielūgt Dievu. 28 Nu viņš bija atceļā un sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. 29 Tad Gars sacīja Filipam: “Ej klāt un turies līdzi šiem ratiem.” 30 Pieskrējis klāt, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un jautāja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” 31 Tas atbildēja: “Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” – un viņš uzaicināja Filipu iekāpt un apsēsties sev līdzās. 32 Bet vieta, ko viņš Rakstos lasīja, bija šī: viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, kā jērs cirpēja priekšā kluss, un viņš neatver savu muti. 33 Viņa pazemošanas dēļ taisnīga tiesa viņam likta. Kas izskaidros viņa paaudzi ? Jo viņa dzīvība tiek paņemta prom no zemes. – 34 Ķēniņienes augstmanis Filipam jautāja: “Saki, lūdzams, par ko pravietis te runā? Par sevi vai par kādu citu?” 35 Tad Filips, ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam evaņģēliju par Jēzu. 36 Turpinot braukt pa ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis sacīja: “Redz, kur ūdens! Kas gan kavē mani, lai es tiktu kristīts?” 37 Filips viņam atbildēja: “Ja tu no visas sirds tici, tad var.” Tas teica: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” 38 Tad viņš lika apturēt ratus, un viņi abi, Filips un augstmanis, iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja. 39 Kad viņi iznāca no ūdens, Kunga Gars aizrāva Filipu prom, un augstmanis viņu vairs neredzēja. Viņš līksms turpināja savu ceļu. 40 Bet Filips, nokļuvis Azotā, gāja pa visām pilsētām un sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cēzarejā.
