IV.
K. Jezus Samarijā.
1 Kad Kungs izzynōja, ka farizejim asūt stōsteits, ka Jezus īgyun vairōk mōcekļu un vairōk nūkrista na kai Jōņs, 2 lai gon na pats Jezus, bet Jō mōcekli kristeja.
3 Tad Jys, atstōjis Judeju, nūgōja uz Galileju.
4 Jam beja jōīt pōri Samarijai. 5 Jys atgōja natōli nu samarīšu mīsta, kuru sauce Sichar, klōt pi teiruma, kuru Jākubs atvēlēja sovam dālam Jezupam. 6 Tur beja Jākuba oka. Jezus, nu ceļa nūguris, pi okas apsāda. Tys beja ap sastū stuņdi.
7 Te atgōja vīna samarīte yudiņa smaltu. Jezus tai saceja: īdūd maņ dzert. 8 Jō mōcekli beja aizgōjuši uz mīstu pōrtykas nūpērktu.
9 Bet sīvīte samarīte Jam saceja: Kai tad tu, jūds byudams, prosi nu manis, sīvītes, kas asu samarīte, dzert? (jūdi tadei ar samarīšim sadareigi nadzeivōja). 10 Jezus jai atbyldādams saceja: Jo tu pazeitu Dīva dōvonu un kas ir Tys, kas tev soka: Dūd maņ dzert, tad gon tu poša praseitu, un Jys tev īdūtu dzeivū yudini. 11 Kungs, saceja sīvīte, tev tadei nava ar kū īsmeļt, bet oka ir dziļa. Kur tad tu jimsi dzeivū yudini? 12 Vai tu esi lelōks par myusu tāvu Jākubu, kurs mums šū oku īdeve, un nu jōs dzēre i pats, i jō bārni, i jō gonomi pulki.
13 Jezus atbyldādams jai saceja: Ikvīns, kas šytū yudini dzer, otkon slōpst, 14 bet kas dzers yudini, kuru Es jam īdūšu, tys myužam vairs naslōps, jo yudiņs, kuru Es jam īdūšu, paliks jamā par strūklojūšū uz myužeigū dzeivi yudiņa olūtu. 15 Sīvīte Jam saceja: Kungs, īdūd maņ tō yudiņa, ka es naslōptu, un ka maņ vairs navajadzatu īt uz šenīni smaltu. 16 Jezus jai saceja: Ej, pasauc sovu veiru un atej šur. 17 Sīvīte atbiļdēja un saceja: Maņ veira navā. Jezus tai saceja: Tu labi soki, ka tev navā veira, 18 tev gon beja pīci veiri, un tys, ar kuru tagad dzeivoj, navā tovs veirs. Šyte tu pasaceji taisneibu. 19 Sīvīte Jam saceja: Kungs, es radzu, ka tu esi pravīts. 20 Myusu tāvi tadei lyudzēs vērs šō kolna, bet jyus sokat, ka Jeruzalemā asūt tei vīta, kur vajag Dīvu lyugt. 21 Jezus atbiļdēja: Tici Maņ, sīvīt, ka tyvojās stuņde, kad ni Jeruzalemā, ni vērs šō kolna jyus Tāvam gūda naatdūsit. 22 Jyus atdūdat gūdu tam, kō nazynot, mes atdūdam gūdu tam, kū zynom: Pesteišona tadei nōk nu jūdim. 23 Bet jau tyvojās stuņde, un jei ir jau patlaban te, kod eistī gūdynōtōji atdūs Tāvam gūdu gorā un patīseibā. Un Tāvs taidu Jō gūdynōtōju grib. 24 Dīvs ir Gors, un tōpēc tim, kas Jū gūdynoj, jōgūdynoj gorā un patīseibā. 25 Sīvīte Jam saceja: Es zynu, ka atīs Mesiass, kuru sauc Kristus; un kad Jys atīs, tad vysu mums pasludynōs. 26 Jezus jai atbiļdēja: Es asmu Tys, kas ar tevi runoju.
27 Tamā breidī atgōja mōcekli un breinōjōs, ka Jys runojās ar sīvīti. Tūmār nivīns navaicōja: Kō Tu gribi, vai ari: Kū Tu ar jū runoj? 28 Sīvīte, atstōjuse sovus yudiņa traukus, aizgōja uz mīstu un īdzeivōtōjim saceja: 29 Ejte un apskotit cylvāku, kurs maņ vysu izstōsteja, kū beju darejuse. Vai tys nav tik Kristus? 30 Un tī, izgōjuši nu mīsta, atgōja pi Jō.
31 Tam laikam mōcekli Jū pīrunōja: Mōceitōj, ēd. 32 Bet Jys tim atbiļdēja: Maņ ēsšonai ir pōrtyka, kuras jyus nazynot. 33 Mōcekli sovā storpā saceja: Vai tad Jam kas ēst ir atnesis? 34 Jezus tim saceja: Muna pōrtyka ir piļdeit Tō vaļu, kas Mani syuteja, un Jō lītu izvest leidz golam. 35 Vai tad jyus nasokot: Par četri mēneši byus klōt pļōves laiks? Raug, Es jums soku: Pacelit uz augšu jyusu acis un apskotit teirumus, ka jī jau pļōvei ir bolti. 36 Raug, pļōvējs jau sajam atmoksu un krōj augļus myužeigai dzeivei; lai, kai sējējs, tai ari pļōvējs reizē varātu prīcōtīs. 37 Šite ir pīmārojams sokamvōrds: Vīns ir sējējs, ūtrs — pļōvējs. 38 Es jyusus syutu tō savōktu, par kū naasat pyulējušīs; dorbu ir pastrōdōjuši citi, un jyus asat jūs dorbā īgōjuši.
39 Daudzeji tō mīsta samarīši Jam īticēja, jo sīvīte apgolvōja: Jys maņ pastōsteja vysu, kū es beju darejuse. 40 Samarīši, atgōjuši pi Jō, lyudze, ka Jys pi jim palyktu. 41 Un Jys tur palyka divi dīnas. Un vēļ daudzejī Jō mōceibas dēļ Jam īticēja. 42 Jī sīvītei saceja: Tagad mes natycam tovas līceibas dēļ, bet gon poši Jū dzērdējom un pōrsalīcynōjom, ka Tys ir eistyn pasauļa Pesteitōjs.
K. Jezus Galilejā.
43 Pēc divejom dīnom Jys nu turīnes izgōja un aizgōja uz Galileju. 44 Un Jezus pats līcynōja, ka nivīns pravīts sovā dzimtinē nateik cīneits. 45 Kad Jys īgōja Galilejā, galilejīši Jū pījēme ar prīcu, jo jī vysu zynōja, kū Jys svātku laikā Jeruzalemā padareja, jo ari jī ap svātkim beja tur aizgōjuši.
46 Tai tad Jys otkon atgōja uz Galilejas Kanu, kur yudini par veinu beja pōrvērtis. Kafarnaumā gulēja slyms vīna vērsinīka dāls. 47 Izdzērdis, ka Jezus nu Judeas atgōjis uz Galileju, tys atgōja pi Jō un lyudze, ka Jys aizītu un padareitu vasalu jō dālu, jo tys jau beja tyvu pi mēršonas. 48 Jezus tam saceja: Jo naredzēsit zeim’u un breinumu, jyus naticēsit. 49 Vērsinīks lyudze: Kungs, aizej, koleidz muns dāls vēļ navā miris. 50 Jezus jam saceja: Ej, tovs dāls dzeivoj.
51 Tys cylvāks īticēja vōrdim, kurus Jezus saceja, un aizgōja. Uz ceļa jam aizgōja prīškā jō kolpi un saceja: Tovs dāls dzeivoj. 52 Tad jys praseja, kurā stuņdē jam ir sōcis byut lobōk. Tī jam atbiļdēja: Vakar ap septeitū stuņdi karstīne jū atstōja. 53 Tad tāvs pazyna, ka tei ir tei poša stuņde, kurā Jezus jam saceja: Tovs dāls dzeivoj. Un jys reizē ar vysu sovu sātu palyka ticeigs.
54 Šytys ir pēc kōrtas ūtrais breinums, kuru Jezus, nu Judeas uz Galileju atsagrīzis, padareja.
Jēzus un samariete
1 Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – 2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – 3 viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. 4 Viņam vajadzēja iet caur Samariju. 5 Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6 Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. 7 Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” 8 Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. 9 Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. 10 Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” 11 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” 13 Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. 14 Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” 15 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” 16 Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” 17 Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – 18 jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” 19 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. 20 Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” 21 Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. 22 Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. 23 Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. 24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” 25 Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” 26 Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” 27 Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? 28 Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: 29 “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” 30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa. 31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” 32 Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” 33 Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” 34 Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. 35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. 36 Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. 37 Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. 38 Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” 39 Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. 40 Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. 41 Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, 42 bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Galminieka dēla dziedināšana
(Mt 8:5–13Lk 7:1–10)43 Un pēc tām divām dienām viņš izgāja no turienes uz Galileju. 44 Jo Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā. 45 Kad nu viņš atnāca uz Galileju, tad galilejieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo arī viņi bija bijuši svētkos. 46 Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. 47 Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. 48 Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” 49 Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” 50 Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. 51 Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” 52 Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” 53 Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. 54 Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā.
