XIV.
Jōņa Kristeitōja nōve.
1 Tamā laikā tetrarchs Erods, izdzērdis par Jezus gūdu, 2 saceja sovim kolpim: Tys ir Jōņs Kristeitōjs. Jys ir pīsacēlis nu myrūnim un tōdēļ breinumi nūteik caur jū.
3 Erods tadei beja, sova brōļa Filipa sīvas Erodiades dēļ, licis Jōni apcītynōt, sasīt un īmest cītumā. 4 jo Jōņs tam saceja: Tev nava breivi jōs turēt, 5 Un jys gribēja jū nūnōvēt, bet beidōs ļaužu, jo jī atzyna tū par pravīti.
6 Bet Eroda dzimšonas svineibōs, Erodiades meita doncojūt īpatyka Erodam. 7 Tōpēc jys zvārādamīs pīsūleja jai dūt vysu, kū vīn jei praseitu. 8 Jei, sovas mōtes pīrunōta, saceja: Dūd maņ uz bļūdas Jōņa Kristeitōja golvu. 9 Kēneņš nūskuma. Bet, sova zvārasta un cīmeņu dēļ, pavēlēja dūt. 10 Pasyuteidams uz cītumu, lyka tur nūcērst Jōņam golvu. 11 Un jō golva tyka uz bļūdas atnasta un atdūta meitinei; un tei aiznese jū sovai mōtei.
12 Tad atgōjuši jō mōcekli pajēme jō mīsu, paglōbōja jū un nūgōjuši pastōsteja Jezum.
13 Tū izdzērdis Jezus aizceļōja laivā uz vīnu nūmaļ asūšu vītu. Bet ļaudis izdzērduši gōja kōjom nu mīsta Jam pakaļ. 14 Un izīdams Jezus īraudzeja lelus ļaužu pulkus, cīte jim leidza un jūs sliminīkus padareja vasalus.
Maizes pavairōšonas breinums.
15 Bet, ka palyka vālu, pīgōja pi Jō mōcekli un saceja: Šei vīta ir tukša, un stuņde jau vāla; atlaid ļaudis, lai jī ītu uz sadžom un nūpērktu sev pōrtyku. 16 Bet Jezus tim saceja: Nava vajadzeibas īt, jyus poši pabarojit jūs. 17 Bet tī Jam atbiļdēja: Mums šite nava vairōk, kai tik pīci maizes kukuli un divi zivis. 18 Bet jys tim saceja: Nesit Maņ jūs šur. 19 Pavēlējis ļaudim nūsēst uz zōles, pajēme tūs pīcus maizes kukuļus un divi zivis, pacēle acis uz dabasim, nūsvēteja tūs, lauze maizi un deve mōceklim, un mōcekli — ļaudim. 20 Visi ēde un topa seiti; nu atlykušajim gobolim pīlaseja divpadsmit peitiņu. 21 Bet ādōju daudzums beja leidz pīcom tyukstūšom cylvāku, naskaitūt sīvīšu un bārnu.
K. Jezus īt pa jyuru.
22 Tad Jys pavēlēja sovim mōceklim sēstīs tyuleņ laivā, un, koleidz Jys atlaiss ļaudis, pōrsaceļt uz ūtrū krostu. 23 Atlaidis ļaužu pulkus, Jys uzkōpe kolnā vīntuleibā lyugtūs. Kad atgōja vokors, Jys tur beja vīns (pats). 24 Laiva beja uz jyuras vyds, un viļni jū mātōja uz vysom pusem, jo beja pretejais vējs. 25 Bet caturtōs nakts sardzes laikā, Jys, īdams pa jyuru, atgōja pi jim. 26 Mōcekli īraudzejuši Jū ejam pa jyuru, izbailēs saceja: tys ir spūks; un nu bailem sōce klīgt. 27 Bet Jezus tyuleņ sōce runōt saceidams: Esit drūsi, Es asmu, — nasabeistit!
K. Jezus glōb Pīteri.
28 Kungs, atsasauce Pīters, jo Tu esi te, tad lic maņ pa yudiņa vērsu aizīt pi Tevis. 29 Ej šur, Jys atbiļdēja. Izkōpis nu laivas, Pīters pa yudiņa vērsu gōja, lai nūītu pi Jezus. 30 Bet, radzādams stypru vēju, nūsabeida, un sōce grimt, klīgdams: Kungs, glōb mani! 31 Jezus, tyuleņ izstīpis rūku, nūtvēre jū un jam saceja: Mozticeigais, kōdēļ tu šaubejīs! 32 Kad jī sakōpe laivā, vējs nūstōja. 33 Laivā asūšī sagōja, pagūdynōja Jū un saceja: Patīši, Tu esi Dīva Dāls!
34 Tad pōrbraukuši pōri, aizgōja uz Genezareta zemi. 35 Kai tik Jū pazyna tōs molas ļaudis, tyuleņ iznosōja ziņu pa vysu tū apgobolu un sanese pi Jō vysus slymūs. 36 Tī Jō lyudze, lai atļaun jim kaut pi Jō svōrku veiles pīsaskart. Un tī, kas pīsaskōre, palyka vasali.
Jāņa Kristītāja nāve
(Mk 6:14–29Lk 9:7–9)1 Tajā laikā tetrarhs Hērods izdzirdēja runas par Jēzu 2 un sacīja saviem kalpiem: “Šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušajiem, un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.” 3 Hērods bija pavēlējis Jāni apcietināt un ieslodzīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, 4 jo Jānis viņam atgādināja: “Tev nav atļauts viņu turēt sev par sievu.” 5 Hērods viņu gribēja nonāvēt, bet baidījās no ļaužu pūļa, jo tie uzskatīja Jāni par pravieti. 6 Bet Hēroda dzimšanas dienas svinībās tiem dejoja Hērodijas meita, un viņa tik ļoti iepatikās Hērodam, 7 ka viņš tai zvērēja dot visu, ko vien tā lūgs. 8 Bet viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: “Dod man uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” 9 Ķēniņš noskuma, bet zvēresta un mielasta viesu dēļ viņš pavēlēja to izdarīt 10 un sūtīja kādu uz cietumu nocirst Jānim galvu. 11 Un viņa galvu atnesa uz paplātes un iedeva to meitenei, un viņa to aiznesa savai mātei. 12 Un Jāņa mācekļi atnāca, paņēma viņa līķi, apglabāja to un aizgājuši paziņoja to Jēzum.
Piecu tūkstošu paēdināšana
(Mk 6:30–44Lk 9:10–17Jņ 6:1–14)13 Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. 14 Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. 15 Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” 16 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” 17 Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” 18 Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” 19 Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. 20 Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. 21 Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus.
Jēzus staigā pa jūras virsu
(Mk 6:45–52Jņ 6:15–21)22 Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. 23 Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. 24 Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. 25 Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. 26 Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. 27 Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” 28 Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” 29 Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. 30 Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” 31 Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” 32 Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. 33 Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Jēzus dziedina slimos Gennēsaretē
(Mk 6:53–56)34 Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. 35 Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. 36 Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli.
