XVIII.
Kas ir lelōks dabasu vaļsteibā.
1 Tamā pošā stuņdē pīgōja pi Jezus mōcekli un vaicōja: Kas gon byus pats lelōkais dabasu vaļsteibā? 2 Jys, atsaucis klōt bārnu, nūvītōjis tū jūs vydā, 3 saceja: Patīši, Es jums soku, jo jyus naizalobōsit un natopsit kai bārni, dabasu vaļsteibā naīīsit. 4 Kurs pasazamōs tai, kai šytys bārns, tys ir tys pats lelōkais dabasu vaļsteibā. 5 Tai tad, kas munā vōrdā pījam vīnu šytaidu bārnu, tys Mani pījam. 6 Bet kas vīnu nu tim mozeņajim, kuri tic ikš Manis, īļaunōtu, tam byutu lobōk, jo jam pakōrtu koklā dzērnovu akmini, un jū īmastu jyuras dziļumā.
Īļaunōšonas.
7 Bāda pasauļam īļaunōšonu dēļ. Īļaunōšonom gon jōnōk, bet bāda tam cylvākam, caur kuru tōs nōk! 8 Jo tova rūka vai kōja tevi īļaunoj, cērt tū nūst un svīd prūjom nu sevis. Tev byus lobōk, jo tu klybs vai bez rūkas īīsi dzeivē, kai, turūt obejas rūkas un obejas kōjas, topsi īmasts myužeigajā gunī. 9 Jo tova acs tevi īļaunoj, izraun jū un svīd prūjom nu sevis. Tev byus lobōk, jo tu īīsi dzeivē ar vīnu aci, kai, turūt obejas acis, topsi īmasts eļnes gunī.
Dīva žālsirdeiba.
10 Sorgitēs, ka nanycynōtu nivīna nu šim mozajim; jo Es jums soku: ka jūs eņgeli dabasūs vysod redz muna dabasu Tāva vaigu. 11 (Cylvāka Dāls tadei ir nōcis izpesteit tūs, kas gōja zudumā.)
12 Kai jums līkās? Jo cylvākam, kam ir symts vušku, un vīna nu tom aizamaļdeitu, vai tad jys napamastu kolnūs tōs deveņdesmit deveņas un naītu aizamaļdejušōs maklātu? 13 Un jo tū atrostu, tad, patīši jums soku, jam byutu lelōka prīca nu tōs vīnas kai nu naaizamaļdejušajom deveņdesmit deveņom. 14 Tai pat ari jyusu dabasu Tāvs nagrib, ka kaids nu šim mozajim pazustu.
Pōrsorgōšona.
15 Un jo tovs brōļs pret tevi sagrākoj, ej un pōrsorgoj jū tikai jyusu diveju klōtbyutnē. Jo jys paklauseis, esi sovu brōli īgivis. 16 Jo tevis napaklauseis, tad pajem leidza ar sevi vēļ vīnu vai divejus, lai vyss tyktu nūkōrtōts caur diveju vai treju līcinīku vōrdu. 17 Jo ari tūs napaklauseitu, pasok Bazneicai. Jo ari Bazneicas napaklauseitu, lai tad byus tev taids, kai pogōns un muitinīks.
18 Patīši, Es jums soku, kū sasīsit vērs zemes, tys byus sasīts ari dabasūs; un kū izraiseisit vērs zemes, tys byus izraiseits ari dabasūs.
19 Otkon soku jums, jo divi nu jums vērs zemes vīnprōteigi lyugs kaut kō, tū jim muns debeseigais Tāvs pīškērs. 20 Jo kur divi vai trejs munā vōrdā ir sagōjuši, Tur Es asmu jūs vydā.
Ļaunais kolps.
21 Tad, pīgōjis pi Jō, Pīters vaicōja: Kungs, cik reižu ir jōatlaiž sovam brōļam, kad jys mani byus apvaiņōjis? Vai leidz septeņom reizem? 22 Jezus tam atbiļdēja: Es tev nasoku: leidz septeņom, bet leidz septeņdesmit reižu septeņom.
23 Tōpēc dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama cylvākam kēneņam, kurs gribēja nūsarēkinōt ar sovim koļpim. 24 Ka jys īsōce vest nūrēkinu, atvede pi jō vīnu (porōdnīku), kurs beja jam desmit tyukstūšu talentu porōdā. 25 Un, ka jam nabeja nu kō samoksōt, kungs pavēlēja pōrdūt jū pati, jō sīvu, jō bārnus un vysu, kas vīn jam beja un samoksōt. 26 Kolps, pakritis pi jō kōjom, lyudze saceidams: Kungs, esi maņ pacīteigs, un tev vysu samoksōšu. 27 Kungs apsažālōja par tū kolpu un jū palaide, un atlaide tū, kū jys beja porōdā.
28 Bet tys kolps, izgōjis ōrā, īraudzeja vīnu nu sovim bīdrim, kas jam beja porōdā symts denaru. Un sakēris tū, žņaudze, saceidams: Samoksoj maņ porōdu. 29 Bīdris, pakritis pi jō kōjom, lyudzēs: Esi maņ pacīteigs, un es tev samoksōšu (vysu). 30 Tūmār jys nagribēja, bet nūgōjis lyka tū īmest cītumā, koleidz samoksōs porōdu. 31 Tū radzādami, citi koļpi ļūti nūskuma un aizgōjuši pastōsteja sovam kungam vysu, kas beja nūticis. 32 Tad kungs lyka pasaukt jū pi sevis un jam saceja: Ļaunais kolps, es tev atlaižu vysu, kū vīn beji porōdā, jo manis lyudzi. 33 Vai gon tev nabeja jōapsažāloj par sovu bīdri, kai es par tevi apsažālōju? 34 Kungs aizadusmōjis, atdeve jū bendem, koleidz nasamoksōs vysa, kū vīn jam beja vaineigs.
35 Tai pat ari muns dabasu Tāvs padareis jums, jo jyus nu sirds naatlaissit sovam brōļam.
Lielākais Debesu valstībā
(Mk 9:33–37Lk 9:46–48)1 Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” 2 Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, 3 sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. 4 Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. 5 Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani.
Jēzus brīdina no apgrēcināšanas
(Mk 9:42–48Lk 17:1–2)6 Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. 7 Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 8 Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. 9 Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs.
Līdzība par pazudušo avi
(Lk 15:3–7)10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. 12 Kā jūs domājat? Ja kādam cilvēkam pieder simts avju un viena no tām nomaldās, vai tad viņš neatstās pārējās deviņdesmit deviņas kalnos un nedosies meklēt to nomaldījušos? 13 Un, ja viņam gadās to atrast, es jums saku: patiesi viņš priecājas par to vairāk nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās. 14 Tāpat tas nav pēc jūsu debesu Tēva prāta, ka iet bojā viens no šiem mazākajiem.
Ja brālis grēko
(Lk 17:3)15 Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. 16 Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts . 17 Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. 18 Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. 19 Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.”
Līdzība par nelietīgo kalpu
21 Tad Pēteris piegāja viņam klāt un jautāja: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai pietiek līdz septiņām reizēm?” 22 Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām. 23 Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. 24 Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. 25 Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. 26 Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. 27 Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. 28 Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! 29 Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. 30 Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. 31 Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. 32 Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. 33 Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? 34 Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. 35 Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.”
