V.
Ļaunō gora apsāstais.
1 Tad ūtrajā krostā jī aizgōja uz Gerazenu zemi. 2 Kai tik Jys izkōpe nu laivas, tyuleņ nu kopim pīgōja pi Jō klōtu vīns cylvāks, kas beja naškeista gora apsāsts. 3 Jys pīmōjōja kopūs. 4 Nikas navarēja Jō savaļdeit, pat ar kēdem. Lai gon jau daudz reižu jys beja ar pynaklim un kēdem sasīts, tūmār, vysod jys pōrrōve kēdes un sarausteja pynaklus. Nikas navarēja jō savaļdeit. 5 Vīnmār, dīn un nakt jys klaigōja pa kopim un pa koļnim un dauzeja sevi ar akminim.
6 Īraudzejis nu tōlīnes Jezu, jys pīskrēja klōt, un, pakritis pret Jū, 7 klīdze lelā bolsā: Kaida maņ ar Tevi daļa, Jezus, Vysaugstōkō Dīva Dāls? Es Tevi zvārynoju Dīva dēļ, nažņaudz manis! 8 Bet Jys tam tūtīs saceja: Tu, naškeistais gors, ej ōrā nu tō cylvāka! 9 Un vaicōja: Kai tev vōrds? Tys atbiļdēja: Legions ir maņ vōrds, myusu tadei ir daudzi. 10 Un jys ļūti lyudze, lai jō nadzan ōra nu tō apvyda.
11 Tur kolnā ganejōs lels cyuku bors. 12 Naškeistī gori lyudze, lai jim atļaun saīt cyukōs. Un Jys jim atļōve. 13 Tad izīdami naškeistī gori sagōja cyukōs. Tūlaik cyuku bors, ap divejom tyukstūšom, svīdēs par krostu un nūsleika jyurā.
14 Goni aizbāga un aizgōjuši izsludynōja tū pa mīstu un pa sadžom. Ļaudis sagōja nūtykuma apsavārtu. 15 Atgōjuši pi Jezus, jī iraudzeja sēžūt tū valna apsāstū, par kuru beja vaļdejis legions, tārptu drēbēs un pylnā prōtā, un ļūti nūsabeida. 16 Ocu līcinīki jim pastōsteja tū, kas beja nūticis ar valna apsāstū un ar cyukom. 17 Tad jī lyudze, lai Jys ītu prūjom nu jūs apgobola.
18 Jam laivā kōpūt, lyudze tys, kas beja valna apsāsts, lai atļaun jam īt leidza. 19 Jys naatļōve, bet jam saceja: Ej uz sovom mōjom pi sovejim un pastōsti jim, cik lelu lītu tev izdarejis ir un kai par tevi apsažālōjis ir Kungs. 20 Un jys, aizgōjis Dekapolī, sōce stōsteit tū, kū Jezus jam izdareja; un visi breinōjōs.
Jaira meita.
21 Tikkū Jezus beja pōrsacēlis laivā uz ūtru krostu, otkon sasapuļceja pi Jō daudz ļaužu. Jys apstōja jyurmolā.
22 Tad pīgōja vīns synagogas prīkšnīks, Jairs vōrdā, un, pamanejis Jezu, pakryta pi Jō kōjom un 23 ļūti lyudze: Muna meitine ir nōvei tyvu. Ej, uzlic uz jōs sovas rūkas, lai jei palyktu vasala un dzeiva. 24 Jys laidēs ar jū īt. Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ un mīdzēs Jam klōtu.
25 Storp jim beja sīvīte, kura jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu. 26 Jei beja daudz cītuse un vysu, kū vīn jei beja turējuse, beja iztērējuse ōrstim, bet nikō nabeja leidzējis; turpretim, jai palyka slikšōk. 27 Izdzērduse par Jezus, jei storp ļaudim pīgōja Jam aizmugurē un pīsadyure pi Jō drēbem. 28 Jei saceja poša sevī: Jo tik pīsaskaršu kaut pi Jō drēbem, es palikšu vasala. 29 Un tyuleņ pōrstōja ašņa tecēšona, un jei sajuta sevī, ka jei ir palykuse vasala. 30 Ari Jezus pats sevī nūgida, ka spāks nu Jō izgōja, un tyuleņ atsagrīzis vaicōja nu ļaudim: Kas ir pīsaskōris pi munom drēbem. 31 Bet Jō mōcekli atbiļdēja: Tu tadei redzi, kai ļaudis mīdzās pi Tevis, tūmār vaicoj: Kas pi Manis pīsaskōre? 32 Bet Jys skatejōs apleik, lai īraudzeitu tū, kas tū beja izdarejis. 33 Tad tei sīvīte ļūti nūsabeida un treisādama pīgōja klōtu, jo zynōja, kas jai beja nūticis. Jej, pakrytuse pret Jū, izzyna Jam vysu taisneibu. 34 Uz tū Jys atbiļdēja: Meit, tova ticeiba izglōbe tevi! Ej mīrā, un esi vasala nu sovas slimeibas!
35 Jam vēļ runojūt, pīgōja synagogas vērsinīka cylvāki un saceja: Tova meita jau nūmyra; kōpēc ta apgryutynōt vēļ Mōceitōju? 36 Bet Jezus, tū izdzērdis, tyuleņ saceja synagogas vērsinīkam: Nasabeist, esi ticeigs. 37 Un Jys naatļōve citim nivīnam leidza īt, kai vīn Pīteram, Jākubam un Jākuba brōļam Jōņam. 38 Ejūt synagogas vērsinīka mōjā, Jys izdzērda tur raudūšūs un ļūti vaimaņojūšūs trūksni. 39 Īgōjis īškā, Jys tim saceja: Kō jyus te trūkšņojit un raužat? Meitine tadei nav nūmyruse, bet gon guļ. 40 Tad jī Jū izsmēja. Bet Jys, izsyutejis vysus ōrā, pajēme leidza ar sevi bārna tāvu un mōti un sovus leidzgōjējus un īgōja tur, kur bārns beja paguļdeits. 41 Tad, sajēmis meitinei aiz rūkas, saceja: Talita kumi, tys ir: Meitiņ, Es tev pīsoku — Celīs augšā. 42 Meitine tyuleņ pīsacāluse sōce staigōt. Jei beja divpadsmit godu vaca. Visi beja ļūti pōrsteigti. 43 Un Jys tim stipri pīsaceja, ka nikas tō naizzynōtu. Tad lyka jai dūt ēst.
Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Lk 8:26–39)1 Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. 2 Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3 Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4 Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5 Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7 un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8 Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9 Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11 Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12 Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13 Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14 Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15 Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17 Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. 18 Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19 Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20 Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.
Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:18–19Lk 8:40–42)21 Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22 Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23 un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24 Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.
Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm
(Mt 9:20–23Lk 8:43–48)25 Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26 un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27 Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28 Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29 Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30 Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31 Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32 Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34 Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”
Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:23–26Lk 8:49–56)35 Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36 Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37 Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38 Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39 Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41 Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42 Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43 un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.
