VIII.
K. Jezus Galilejā.
1 Pēc tam Jys, staigōdams pa mīstim un solom, sludynōja Dīva vaļsteibas Evangeliju. Reizē ar Jū beja tī divpadsmit 2 un dažas sīvītes, kuras beja padarejis vasalas nu naškeistim gorim un slimeibom: Marija, sauktō Magdalena, nu kuras beja izdzeiti septeni ļaunī gori, 3 un Joanna, Eroda monta pōrvaļdnīka Husa sīva, Zuzona un daudzejas cytas, kas Jam dareja pakolpōjumus nu sovas maņteibas.
Pīleidzeiba par sējēju.
4 Kad sasalaseja lels ļaužu pulks, un nu mīstim ļaudis steidzēs pi Jō, Jys runōja jim pīleidzeibōs:
5 Sējējs izgōja sovas sāklas sātu. Sējūt cyta nūkryta ceļmolā. Jū samyna, un gaisa putni jū izkņōbōja. 6 Cyta nūkryta akmiņaiņā dryvā un izdeiguse nūkolta, jo jai nabeja mytruma. 7 Cyta otkon īkryta ēršku vydā. Ērški, reizē augdami, jū nūmōce. 8 Cyta īkryta lobā zemē un izauguse deve symtkōrtejū augli.
Tū saceidams, Jys atsasauce: Kam auss ir dzērdēšonai, lai klausōs.
9 Tad mōcekli Jō vaicōja: Kū šitei pīleidzeiba nūzeimoj? 10 Jys atbiļdēja: Jums ir dūts saprast Dīva vaļsteibas nūslāpumus, citim tikai pīleidzeibōs, lai
vārdamīs naradzātu
un klauseidamīs nasaprostu.
11 Pīleidzeiba nūzeimoj nōkūšū: Sākla ir Dīva vōrds. 12 Ceļmolā īsāts ir tim, kas jū tikai dzērd, bet atgōjis valns nu jūs sirdim sāklu izraun, ka jī tycādami natyktu izpesteiti. 13 Akmiņaiņā dryvā ir īsāts tim, kas ar prīcu pījam vōrdu, leidz kū tū izdzērst, bet tam nav sakņu. Jī tic tikai kaidu laiku. Kārdynōšonas breidī jī pakreit. 14 Ēršku vydā kreit tim, kas klausōs, bet ryupes, bogōteiba, un dzeives izprīcas jū nūmōc, un jei nanūkōrst. 15 Lobā zemē ir īsāts tim, kas, izdzērduši vōrdu, jū globoj lobā un bezviļteigā sirdī, un pacīteibā dūd augļus.
16 Nivīns, īdedzis guni, nasadz jōs ar trauku, kai ari nalīk jōs zam gultas, bet gon līk jū uz luktura, lai īgōjējs radzātu gaismu. 17 Nikas tadei navā tai nūglobōts, ka nabyutu atklōts, un nikas nav tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts. 18 Uzmonit tad, kai jums jōsaklausa: Jo kam ir, tam vēļ īdūs, bet kam nav, nu tō tiks atjimts ari tys, kas, kai dūmoj, jam ir.
19 Un atgōja pi Jō Jō mōte un brōli, bet, ļaužu daudzuma dēļ, navarēja pīīt klōtu. 20 Tad Jam paziņōja, ka Jō mōte un brōli stōv ōrā un grybātu Jū redzēt. 21 Bet Jys atsasaucis saceja: Muna mōte un Muni brōli ir tī, kas Dīva vōrdus klausa un jūs pylda.
Vātra uz azara.
22 Un nūtyka, ka vīnu dīn Jys, ar sovim mōceklim īkōpis laivā, jim saceja: Brauksim uz ūtrū azara krostu. Un jī devēs ceļā.
23 Braucūt Jys aizmyga. Te sasacēle uz azara vātra. Jūs sōce aplīt viļni, un jī beja brīsmōs. 24 Pīgōjuši tad klōt, pamūdynōja Jū saceidami: Mōceitōj, Mōceitōj, mes ejam būjā! Tad Jys pīsacēlis pavēlēja vātrai un viļnojūšajim yudinim, un jī apklusa, un īsastōja lels klusums. 25 Un jim saceja: Kur jyusu ticeiba? Bet jī pōrsabeiduši breinōjōs, un vīns ūtram saceja: Kas Jys taids ir, ka pat vātrom un yudinim pīsoka, un tī Jō klausa.
26 Jī aizbrauce uz Gerazenu zemi, kas ir pret Galileju. 27 Kad Jys izkōpe molā, Jam aizskrēja ceļā vīns tīnes mīsta cylvāks, kas beja valna apsāsts. Jys jau ilgu laiku nanosōja nikaidu drēbu. Jys nadzeivōja mōjōs, bet gon kopūs. 28 Īraudzejis Jezu, aizaklīdze un, pakritis Jō prīškā, saceja: Kaida maņ daļa ar Tevi, Jezu, Vysaugstōkō Dīva Dāls! Es Tevi lyudzu, namūki manis! 29 Jezus naškeistam goram beja pavēlējis īt orā nu tō cylvāka, jo prōvu laiku jys jū beja turējis sovā varā. Jys bīži vīn jū rausteja. Jū beja sasejuši kēdēs un pynāklūs un cīši turējuši, bet jys, saraustejis saitas, nu naškeista gora beja dzeits tuksnesī. 30 Jezus vaicōja: Kaids tev vōrds? Jys atbiļdēja: Legions, — jo daudzi naškeistu goru jamā beja sagōjuši. 31 Tī Jū lyudze, ka Jys jim nalyktu īt uz eļni.
32 Uz kolna ganejōs lels vepru bors. Jī tad lyudze, lai atļautu jymūs saīt. Un Jys tim atļōve. 33 Tad vaļni, izgōjuši nu cylvāka, sagōja veprūs. Vepru bors metēs pōri par kolnu azarā un nūsleika.
34 Radzādami, kas nūtyka, goni aizbāga prūjom un tū pastōsteja mīstā un solōs. 35 Ļaudis atgōja apsavārtu, kas beja nūticis. Atgōjuši pi Jezus, atroda tū cylvāku, nu kura beja izgōjuši naškeistī gori, apsagārbušu un prōteigi pi Jezus kōjom sēžūt, jī nūsabeida. 36 Bet tī, kas beja redzējuši, pastōsteja, kaidā veidā apsāstais palyka vasals. 37 Tad visi Gerazenu molas audis sōce lyugt, lai Jys ītu nu jim prūjom, jo jūs beja pōrjāmuse lela baile.
38 Tad Jys īkōpe laivā un laidēs braukt atpakaļ, bet tys cylvāks, nu kurō beja izgōjuši naškeistī gori, lyudze, ka atļautu palikt pi Jō. Bet (Jezus) palaide jū saceidams: 39 Ej atpakaļ uz sovu sātu un stōsti, cik lelas lītas Dīvs ir tev padarejis. Jys tad aizgōja stōsteidams pa vysu mīstu, kū Jezus jam izdareja.
Jaira meitines pīceļšona nu myrūnim.
40 Kad Jezus atsagrīze atpakaļ, ļaužu pulks Jū satyka, jo visi Jō gaideja.
41 Raug, te pīgōja klōt vīns cylvāks, vōrdā Jairs, kas beja synagogas prīkšnīks. Jys pakryta pi Jezus kōjom un lyudze, lai Jys ītu uz jō sātu, 42 jo vīneigō jō, apmāram divpadsmit godu (vaca), meita gulēja nōves gultā.
Ceļā uz tīni Jū apstōja lels ļaužu pulks. 43 Kaida sīvīte, kas jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu un vysu sovu montu beja ōrstim iztērējuse, bet ni pi kō navarēja dabōt izaveseļōšonas. 44 Jei pīgōja klōt nu aizmugures un pīsaskōre pi Jō svōrku styura, un tamā pat breidī jai pōrstōja tecēt asnis. 45 Jezus vaicōja: Kas Mani aizskōre? Nivīnam naatsazeistūt, Pīters un jō leidzgōjēji saceja: Mōceitōj, ļaudis laužās klōt pi Tevis un spīžās, (bet Tu vēļ jautoj, kas Tevi aizskōre). 46 Bet Jezus atbiļdēja: Kaut kas ir Mani aizskōris, jo Es zynu, ka nu Manis izgōja spāks. 47 Sīvīte, radzādama, ka jei navarēs nūsaslēpt, treisādama pīgōja klōt, pakryta Jō prīškā pi zemes un vysu ļaužu prīškā izzyna, kōpēc jei Jū aizskōre, un ka tamā pat breidī palyka vasala. 48 Tad Jys tai saceja: Meitiņ, tova ticeiba tevi pesteja, ej ikš mīra.
49 Jam vēļ tū runojūt, atgōja kaids nu synagogas prīkšnīka mōjom un saceja: Tova meita jau nūmyra, naapgryutynoj vairs Mōceitōja. 50 Bet Jezus, tū izdzērdis, jam saceja: Nasabeisti. Tikai tici. Jei byus izglōbta. 51 Īīdams mōjā ar sevi leidza īlaide īkšā tikai Pīteri, Jōni un Jākubu, kai ari meitines tāvu un mōti. 52 Visi pēc Jōs raudōja un ļūti nūžālōja. Bet Jys saceja: Naraudit, meitine navā nūmyruse, jei tikai guļ. 53 Tad visi sōce Jū izsmīt, jo jī zynōja, ka jei ir nūmyruse. 54 Jys pajēme jū aiz rūkas un sauce: Meitiņ, celīs augšā. 55 Gors jai atsagrīze, un jei tyuleņ pīsacēle. Tad Jys pavēlēja jai dūt ēst. 56 Jōs dzymdynōtōji ļūti breinōjōs. Bet Jys tim nūlīdze par tū, kas nūticis, kaut kam stōsteit.
Jēzus sekotājas
1 Pēc tam Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību; tie divpadsmit bija ar viņu 2 un tāpat arī dažas sievietes, kas bija dziedinātas no nešķīstiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni, 3 Joanna, Hēroda pārvaldnieka Hūzas sieva, arī Zuzanna un daudzas citas, kas ar savu rocību gādāja par viņiem.
Līdzība par sējēju
(Mt 13:1–9Mk 4:1–9)4 Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā: 5 “Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda; 6 cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes; 7 cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca; 8 cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To pateicis, viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Jēzus skaidro līdzību nozīmi
(Mt 13:18–23Mk 4:13–20)9 Tad mācekļi viņam jautāja: “Ko nozīmē šī līdzība?” 10 Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu. 11 Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds. 12 Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti. 13 Bet kas sēts klintainē – ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt. 14 Bet kas sēts starp ērkšķiem – ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes. 15 Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.
Apslēptais nāk gaismā
(Mt 5:13–15)16 Gaismekli iededzis, neviens to neslēpj zem trauka vai zem gultas, bet liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17 Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms vai nenāktu atklātībā. 18 Tad nu pielūkojiet, kā jūs klausāties; jo, kam ir, tam dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”
Jēzus māte un brāļi
(Mt 12:46–50Mk 3:31–35)19 Pie viņa atnāca māte un viņa brāļi, bet ļaužu pūļa dēļ nevarēja viņam tikt klāt. 20 Un kāds viņam teica: “Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” 21 Bet viņš sacīja: “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.”
Jēzus apsauc vētru
(Mt 8:23–27Mk 4:35–41)22 Tad kādu dienu Jēzus un viņa mācekļi sēdās laivā, un viņš tiem sacīja: “Celsimies uz ezera otru krastu.” Un viņi cēlās pāri. 23 Tiem braucot, viņš iemiga, un ezerā sacēlās liela vētra; viļņi gāzās laivā, un viņi bija briesmās; 24 tie piegāja viņam klāt un modināja viņu: “Mācītāj, Mācītāj, mēs ejam bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus. Un tie norima, un iestājās klusums. 25 Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Pārbijušies tie brīnījās un cits citam jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”
Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Mk 5:1–20)26 Un tie nonāca Gerasas apgabalā, kas iepretim Galilejai. 27 Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. 28 Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” 29 Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. 30 Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. 31 Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī. 32 Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva. 33 Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka. 34 Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos. 35 Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās. 36 Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja. 37 Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā. 38 Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams: 39 “Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.
Jēzus dziedina Jaīra meitu un ar asinsteci slimo
(Mt 9:18–26Mk 5:21–43)40 Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja. 41 Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā, 42 jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu. 43 Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus, bet neviens nebija spējis to dziedināt; 44 no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja. 45 Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū. ” 46 Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.” 47 Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela. 48 Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.” 49 Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.” 50 To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.” 51 Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei. 52 Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.” 53 Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi. 54 Bet viņš, satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!” 55 Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst. 56 Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt.
