IX.
K. Jezum ir grāku pīdūšonas vara.
1 Pēc tam, īsēdis laivā, Jys pōrsacēle pōri un atgōja uz sovu mīstu. 2 Un, raug, te atnese Jam vīnu krampa sarautū, guļūšu uz gultas. Jezus, radzādams jūs ticeibu, krampa sarautajam saceja: Esi drūss, dāls, grāki tev ir atlaisti.
3 Tad daži Rokstim mōceitī runōja storp sevi: Šytys zaimoj Dīvu! 4 Un Jezus, radzādams jūs dūmas, saceja: Kōpēc jyus ļaunu dūmojat sovōs sirdis? 5 Kas tad vīgļōk pasokoms: tev ir atlaisti grāki; vai saceit: Celīs un staigoj? 6 Bet lai jyus zynōtu, ka Cylvāka Dālam ir vērs zemes vara atlaist grākus, — saceja krampa sarautajam: Celīs augšā, jem sovu gultu un ej uz sovu sātu! 7 Un jys pīsacēlis, aizgōja uz sovu sātu. 8 Tū radzādami, ļaužu puļki ļūti nūsabeida un slavēja Dīvu, kas cylvākim ir devis taidu varu.
Mateusa paaicynōšona.
9 Nu turīnes īdams tōļōk, Jezus īraudzeja vīnu cylvāku, Mateusu vōrdā, sēžūt pi muitas golda, un jam saceja: Ej Maņ pakaļ! Tys pīsacēlis gōja Jam pakaļ.
10 Un nūtyka, ka Jezus beja mōjā pī golda, daudz muitinīku un grēcinīku sagōja ījemt vītu ar Jū un Jō mōceklim. 11 Tū radzādami, farizeji saceja Jō mōceklim: Kōpēc jyusu Mōceitōjs ād reizē ar muitinīkim un grēcinīkim? 12 Tū dzērdādams, Jezus saceja: Na vasalajim, bet gon slymajim ir vajadzeigs ōrsts. 13 Ejte un mōcitēs saprast, kū tys nūzeimoj: Es grybu žāļsirdeibas, bet na upura. Jo Es naasmu nōcis aicynōt taisneigūs, bet gon grēcinīkus.
Gavēņa līta.
14 Tad atgōjuši pi Jō Jōņa mōcekļi saceja: Kōdēļ tad mes un farizeji tik daudzi gavejam, bet tovi mōcekli gavēņa naītur? 15 Jezus tim atbiļdēja: Vai tad kōzinīki var byut nūskumuši, koleidz pi jim ir leigovaiņs? Gon atīs dīnas, kad nu jim atjems leigovaini, un tad jī gavēs.
16 Nikas tadei nalīk vacim svōrkim jauna audakla īlōpa, jo cytaiž, īlōps var nu svōrkim atpleist, un pleisums var palikt vēļ lelōks. 17 Tai pat nikas jauna veina nalej vacūs traukūs, jo cytaiž, trauki var sapleist, veins iztecēt, un trauki īt zudumā. Bet gon jaunu veinu lej jaunūs traukūs, un tad obi divi uzagloboj.
K. Jezus pīceļ nūmyrušū.
18 Kad Jys jim tai runōja, raug, pīgōjis pi Jō vīns vērsinīks pagūdynōja Jū un saceja: Kungs: tikkū nūmyra muna meita. Bet aizej, uzlic uz jōs sovu rūku un jei byus dzeiva. 19 Un cēlīs, Jezus kūpā ar sovim mōceklim aizgōja jam pakaļ.
20 Un, raug, vīna sīvīte, kura jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu, pīgōja pi Jō nu aizmugures un dasadyure pi Jō svōrku veiles. 21 Jei sevī saceja: Jo tik dasadūršu pi Jō svōrkim, es palikšu vasala. 22 Bet Jezus, atsagrīzis un jū īraudzejis, saceja: Esi drūsa, meit, tova ticeiba tevi izglōbe. Un tamā pat breidī sīvīte palyka vasala.
23 Atgōjis uz vērsinīka mōju, un īraudzejis stabulātōjus un trūkšņojūšū pyuli, Jezus tim saceja: 24 Ejte prūjom! Meitine tadei nav nūmyruse, bet tikai guļ. Un tī Jū izsmēja. 25 Kad pyuļs beja izdzonōts, Jys īgōjis īškā, pajēme jū aiz rūkas, un meitine pīsacēle. 26 Un ziņa (par nūtykušū) izaplateja pa vysu tū apvydu.
K. Jezus padora vasalus oklūs un valna apsāstu.
27 Kad Jezus nu turīnes gōja tōļōk, divi oklī sekōja pēc Jō, klīgdami un saceidami: Davida dāls, apsažāloj par mums. 28 Un tikkū Jys beja īgōjis sātā, tī oklī pīgōja klōtu, un Jezus jim saceja: Vai jyus ticit, ka es spēju tū izdareit? Jī atbiļdēja: Jā, Kungs. 29 Tad Jys pīsadyure pi jūs acim, saceidams: Kai tycat, tai lai jums nūteik. 30 Un jūs acis atsavēre. Bet Jezus tūs breidynōja, saceidams: Raugat, ka šytō nikas naizzynōtu. 31 Bet jī aizgōjuši izdaudzynōja pa vysu tū apvydu.
32 Jim izejūt, raug, atnese pi Jō vīnu māmu, valna apsāstu. 33 Kad valns beja izdzeits, māmais sōce runōt. Ļaudis breinōdamīs saceja: Vēļ nikod nikas tam leidzeigs Izraelī nav radzāts! 34 Bet farizeji saceja: Jys valnus izdzan caur valnu vērsinīku.
K. Jezus leidzcīteiba.
35 Un Jezus apstaigōja vysus mīstus un sadžas, mōceidams tūs synagogōs, sludynōdams kēnests Evangeliju un dzīdynōdams ikvīnu slimeibu un ikvīnu vōjumu. 36 Radzādams ļaužu pulkus, jim leidzcīte; jo jī beja nūvōrguši un nūlaisti, kai vuškas, kurom navā gona. 37 Tūlaik Jys sovim mōceklim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. 38 Tōpēc lyudzit pļōves lauka saiminīku, lai syuta uz sovu lauku strōdnīkus.
Jēzus dziedina paralizēto
(Mk 2:1–12Lk 5:17–26)1 Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. 2 Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” 3 Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” 4 Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? 5 Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – 6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” 7 Un tas piecēlies gāja uz mājām. 8 Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem.
Mateja aicināšana
(Mk 2:13–17Lk 5:27–32)9 Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. 10 Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. 11 Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” 12 Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. 13 Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”
Kāzu viesi negavē
(Mk 2:18–22Lk 5:33–39)14 Tad pie viņa atnāca Jāņa mācekļi un jautāja: “Kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?” 15 Jēzus tiem sacīja: “Kā var kāzu viesi sērot, kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs. 16 Neviens nešuj jauna auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums kļūst vēl lielāks. 17 Tāpat arī jaunu vīnu neviens nelej vecos ādas maisos, citādi maisi saplīst un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad veseli paliek abi.”
Jēzus dziedina Jaīra meitu un ar asinsteci slimo
(Mk 5:21–43Lk 8:40–56)18 Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” 19 Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. 20 Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. 21 Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 22 Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. 23 Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, 24 viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. 25 Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. 26 Runas par to izplatījās visā apvidū.
Jēzus dziedina divus aklos
27 Kad Jēzus devās projām, viņam sekoja divi aklie, skaļi saukdami: “Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” 28 Kad viņš iegāja namā, aklie pienāca pie viņa, un Jēzus viņiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka es to varu izdarīt?” Tie viņam sacīja: “Jā, Kungs!” 29 Viņš pieskārās viņu acīm, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības,” 30 un viņu acis atvērās. Tad Jēzus tos stingri nobrīdināja: “Pielūkojiet, lai neviens to neuzzinātu!” 31 Bet tie aizgājuši daudzināja viņu visā apvidū.
Jēzus dziedina mēmo
32 Kad tie gāja ārā, pie Jēzus atveda kādu mēmu un dēmona apsēstu vīru. 33 Un, kad dēmons bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: “Nekas tamlīdzīgs Israēlā vēl nekad nav redzēts!” 34 Bet farizeji runāja: “Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.”
Pļaujamā ir daudz
35 Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. 36 Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. 37 Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, 38 tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
