II.
1 Pēc četrupadsmit godim es reizē ar Barnabu devūs otkon uz Jeruzalemu un leidza pajēmu arī Titu. 2 Es aizgōju vīnas parōdeibas dēļ un lyku jim, seviški īvārojamim prīškā tū Evangeliju, kuru es storp pogōnim sludynōju, (lai pōrsalīcynōt) vai es veļteigi naskrīnu un vai naasmu skrējis. 3 Un pat muns leidzgōjējs Titus, kas beja pogōns, natyka spīsts pījimt apgraizeišonu. 4 Te īleida un īsazoga daži vyltus brōli, lai izlyukōtu myusu breiveibu, kas mums ir ikš Jezus Kristus, un myusus pošus kalpynōtu. 5 Tūmār mes tim paklauseibā napasadevem ni vīnas stundes, lai tik Evangelija patīseiba palyktu pi jums.
6 Kas atsateic uz īvārojamajim, — kas tī beja, man ir vīna olga, jo Dīvs uz cylvāka personas nasaskota, — tad īvārojamī man nikō vairōk nauzlyka. 7 Pat preteji, jī īvārōja tū, ka man ir uztycāts Evangelijs dēļ naapgraizeitajim tai, kai Pīteram tys ir deļ apgraizeitajim, 8 un tys, kas Pīteram dorbōjōs leidz aapostoliskajā dorbā storp apgraizeitajim, leidzdorbōjōs arī man storp pogōnim. 9 Un kad jī pazyna tū žēlesteibu, kura man ir dūta, Jākubs, Pīters un Jōņs, kuri ir ari bolsti, snēdze man un Barnabai lobū (rūku) sadareibai: lai mes strōdojam pi pogōnim un jī pi apgraizeitajim. 10 Tikai mums jōsaryupej par tryukumcītējim, un par tim es centeigi ryupejūs.
11 Kad uz Antiochiju atnōce Kefas (Pīters), es uzastōju pret jū atklōti, jo jys beja vaineigs. 12 Un cikom nabeja atgōjuši daži nu Jākuba, jys ēde reizē ar pogōnim, bet pēc jūs atīšonas, jys nu tim atsarōve nūst un sevi nūrūbežōja, beidamīs nu apgraizeitajim. 13 Reizē ar jū līkuļōja arī jūdi, pat Barnaba caur jūs līkuļōšonu ļōve sevi pīdabōt.
14 Un kad īraudzeju, ka jī nadora saskaņā ar Evangelija patīseibu, es Pīteram pasaceju atklōti vysu prīškā: Jo tu jūds byudams dzeivoj pēc pogōnu īroduma, bet na pēc jūdu, kai tad tu vari pogōnus spīst, lai tī dzeivōtu pēc jūdu īroduma?
15 Mes pēc dzimšonas asam jūdi, bet na nu pogōnim (paejūšī) grēcinīki. 16 Bet tai kai mes zynom, ka nivins cylvāks nateik attaisnōts caur lykuma dorbim, bet gon caur ticeibu Jezum Kristum, tad arī mes asom īticējuši Jezum Kristum, lai caur ticeibu ikš Kristus, bet na caur lykuma dorbim sasnāgtu attaisnōšonu, jo caur lykuma dorbim natiks attaisnōts nivins cylvāks. 17 Bet jo mes, kas cenšamēs byut attaisnōti ikš Kristus, tūmār byutu atrosti kai grēcinīki, vai tad Kristus nabyutu bejis grāka kolps? Nikaidā ziņā. 18 Un jo es otkon ceļu tū, kū pats agrōk nūjauču, tad es pats sevi nūstōdu par pōrkōpēju. 19 Caur lykumu es asmu lykumam miris, lai dzeivōtu Dīvam. Ar Kristu es asmu pīkolts krystā. 20 Tai tad, dzeivoju vairs na es, bet gon manī dzeivoj Kristus. Un cik tōli vel tagad es mīsā dzeivoju, muna dzeive ir ticeibā ikš Dīva Dāla, kas mani ir nūmīļōjis un pats sevi manis dēļ atdevis. 21 Dīva žēlesteibas es naatstumu. Jo jau attaisnōšona nōktu caur lykumu, tad veļteigi byutu nūmiris Kristus.
Pārējie apustuļi pieņem Pāvilu
1 Kad pagāja četrpadsmit gadu, es vēlreiz devos uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu. 2 Turp es devos, atklāsmes vadīts, un iepazīstināju viņus ar evaņģēliju, ko sludinu pagāniem. Atsevišķi es to darīju tiem, kas bija īpaši ietekmīgi draudzē, lai es nebūtu dzinies pa tukšo vai velti skrējis. 3 Bet arī Titu, grieķi, kas bija ieradies kopā ar mani, tie nespieda apgraizīties. 4 Lai gan bija sūtīti arī viltus brāļi un tie bija iezagušies izokšķerēt mūsu brīvību, kas mums ir Jēzū Kristū, lai mūs paverdzinātu, 5 mēs ne mirkli tiem nepiekāpāmies un nepakļāvāmies, lai pie jums saglabātos evaņģēlija patiesība. 6 Bet tie, kurus draudzē uzskatīja par ietekmīgiem – kādi tie bija, man ir vienalga, jo Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, – tie manai mācībai neko klāt nav pielikuši. 7 Tieši otrādi, redzēdami, ka man uzticēta evaņģēlija sludināšana pie neapgraizītajiem tāpat kā Pēterim pie apgraizītajiem – 8 jo Dievs, kas darbojās caur Pēteri viņa apustuļa darbā pie apgraizītajiem, darbojās arī caur mani pie pagāniem, – 9 un uzzinājuši par žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes pīlāriem, apliecinādami vienību, sniedza man un Barnabam roku, lai mēs darbotos pie pagāniem, bet viņi – pie apgraizītajiem; 10 vienīgi – lai atceramies nabagus, ko arī čakli esmu centies darīt.
Pāvils nostājas pret Pēteri
11 Bet, kad Kēfa ieradās Antiohijā, es atklāti nostājos pret viņu, tādēļ ka viņš bija apsūdzams. 12 Jo, pirms bija ieradušies kādi no Jēkaba, Kēfa ēda kopā ar pagāniem, bet, kad tie ieradās, viņš, baidīdamies no apgraizītajiem, novērsās no pagāniem un turējās atsevišķi. 13 Tad arī pārējie jūdi sāka liekuļot tāpat kā viņš, un pat Barnaba tika ierauts līdz ar viņiem liekulībā. 14 Kad es redzēju, ka viņi nerīkojas pēc evaņģēlija patiesības, es Kēfam visu priekšā sacīju: ja tu, būdams jūds, nedzīvo kā jūds, bet kā pagāns, kā tad tu pagānus spied dzīvot pēc jūdu paražām?
Gan jūdi, gan pagāni tiek attaisnoti ticībā
15 Pat mēs, kas esam dzimuši jūdi, nevis pagānu grēcinieki, 16 zinādami, ka neviens cilvēks nekļūst attaisnots ar bauslības darbiem, bet vienīgi ticībā Jēzum Kristum, esam sākuši ticēt uz Jēzu Kristu, lai kļūtu attaisnoti Kristus ticībā, nevis pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst attaisnots. 17 Ja mēs, kas meklējam attaisnošanu Kristū, paši nu izrādāmies grēcinieki – vai tad Kristus kalpo grēkam? Nē, taču! 18 Ja es no jauna uzceļu to, ko nojaucu, tad es pats sevi padaru par pārkāpēju. 19 Bet caur bauslību es bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, 20 tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani. 21 Es neatstumju Dieva žēlastību; jo Kristus veltīgi būtu miris, ja Dieva taisnība nāktu caur bauslību.
