II.
Svātō Gora atnōkšona.
1 Vosoras svātkim atejūt, visi beja kūpā tamā pat vītā. 2 Un umai nu debesim izacēle itkai atejūšōs aukas šaļkšona un pōrpiļdeja vysu mōju, kur jī sēdēja. 3 Tad jim pasarōdeja itkai guneigas mēles, kuras izadolūt uz ikvīna nu jim nūsalaide. 4 Un jī tyka pīpiļdeiti ar Svātū Goru un sōce runōt svešōs volūdōs, kai Gors jim runōt īdvēse.
5 Jeruzalemā dzeivōja jūdi un dīvbejeigi cylvāki nu vysom tautom, kuras ir zam debesim. 6 Tai šaļkšonai atskanūt, sasapuļceja kūpā daudzi ļaužu, un, dzērdādami jūs sovā mōtes volūdā runojam, beja pōrsteigti. 7 Jī ļūti breinōjōs saceidami: Vai tad visi tī runōtōji navā galilejīši? 8 Kai tad tys varēja nūtikt, ka mes dzēržam jūs myusu dzymtā volūdā runojam? 9 Mes, partīši, medīši, elamitīši, mes, Mezopotamijas, Judeas, Kapadocijas, Ponta, Azijas, 10 Prygijas, Pamfilijas, Egiptes un tō Libijas apgobola, kurs ir pi Cyrenas, īdzeivōtōji, mes, atceļōjušī nu Romas, 11 mes, jūdi un prozeliti, mes, kretīši un arabīši: mes visi dzēržam jūs Dīva breinumdorbus sludynojam myusu volūdōs. 12 Visi aizgrōbteibā breinōjōs, un cyts cytam saceja: Kū šytys nūzeimoj? 13 Citi turpretim izzūbōja saceidami: Šitī ir piļni soldona veina.
Sv. Pīters mōca ļaudis.
14 Tad Pīters reizē ar tim vīnpadsmit uzastōja un, pacēlis sovu bolsu, saceja: Jums, Judeas veirim, un jums, visim Jeruzalemas īdzeivōtōjim, lai top šytys zynoms. Klausitēs munu vōrdu! 15 Šitī navā pīdzāruši, kai jyus dūmojat, jo ir vēļ tik trešō stuņde dīnas. 16 Bet šytys ir tys, kas caur pravīti Joeli ir sludynōts:
17 Tys nūtiks pādejōs dīnōs, soka Dīvs:
Es izlīšu Munu Goru uz ikvīnas mīsas,
un pravītōs jyusu dāli un jyusu meitas,
un jyusu jaunēkli īraudzeis parōdeibas,
un jyusu večim byus parōdeibas sapnā.
18 Pat uz sovim kolpim un kolpyunem
Es izlīšu tamōs dīnōs Munu Goru,
un ari jī pravītōs.
19 Es dareišu zeimes debesīs augšā
un breinumus lejā vērs zemes:
asni, guni un dzydrajūs dyumus;
20 saule pōrsavērss tymsumā
un mēness asnī
īprīkš na lelō un jaukō Kunga dīna atīs.
21 Kas pīsauks Kunga vōrdu, tys tiks izglōbts.
22 Jyus, Izraeļa veiri, pasaklausit šytūs vōrdu: Jezu nu Nazaretes, cylvāku, kuru Dīvs, kai jyus zynot, apstyprynōja caur vareibas parōdeišonu, breinumim un zeimem, kurus jyusu vydā caur Jū padareja, 23 saskaņā ar Dīva nūlyktū sprīdumu un īprīkšzynōšonu, nūdeve, jyus ar bezdīveigūs rūku paleidzeibu pīkolot krystā un nūnōvējot. 24 Bet Dīvs nōves sōpes apdzēse un Jū pīcēle, nōve Jō sovā varā paturēt naspēja. 25 Davids tadei par Jū soka:
Kungs maņ beja vysod pret acim.
Jys ir maņ pa lobajai pusei, lai es natyktu pakustynōts.
26 Tōpēc muna sirds prīcojās, un muna mēle līgsmoj,
ari muna mīsa mit cereibā,
27 Tu tadei munas dvēseles myrūņu vaļstī napamessi
un sovam Izradzātajam iznīceibas redzēt naļausi.
28 Tu mani mōceji dzeives ceļam
un ar prīcu pīpiļdeisi mani pret sovu vaigu.
29 Veiri, brōli, lai ir maņ atļauts atklōti jums runōt par patriarchu Davidu, kurs ir nūmiris un paglobōts, un jō kops atsarūn myusu vydā leidz pat šai dīnai. 30 Kai pravīts jys zynōja, ka Dīvs jam zvērēt zvērēja, vīnu nu jō mīsas pēcnōcējim īceļt jō gūda krāslā. 31 Un jys redzējumā aplyukōdams nōkūtni, par Kristus augšamceļšonūs saceja tai: Jys myrūņu vaļstī napaliks, un Jō mīsa iznikšonas naredzēs. 32 Un Tys ir Tys Jezus, kuru Dīvs pīcēle, — mes visi asam tō līcinīki. 33 Pēc tam, kai Jys caur Dīva lobū rūku tyka paaugstynōts, sajēmis nu Tāva Svātō Gora apsūleišonu, Jū izlēja, kai jyus poši radzat un dzēržat. 34 Davids tadei navā dabasūs uzkōpis, tūmār jys soka:
Kungs saceja munam Kungam:
sēstīs pa munai lobajai rūkai,
35 koleidz tovus īnaidnīkus Es nūlikšu
tovom kōjom par pamēsli.
36 Tai tad lai vyss Izraeļa noms eisti zyna, ka Tū Jezu, kuru jyus pīkolot krystā, Dīvs padareja par Kungu un Mesiasu.
37 Šytū dzēržūt, jūs sirds tyka satrīkta, un jī nu Pītera un cytu apostolu vaicōja: Veiri, brōli, — kas mums doroms?
38 Pīters jim saceja: Dorit grāku vaidēšonu, un ai ikvīns nu jums pījam Jezus vōrdā kristeibu, tad sajimsit sovu grāku atlaisšonu un Svātō Gora dōvonu. 39 Tadei jums un jyusu bārnim tys ir apsūleits, ari visim tōli asūšajim, jo tik Kungs myusu Dīvs jūs pasauks. 40 Vēļ ar daudzim citim vōrdim jys līcynōja un mūdynōja saceidams: Nu šytō samaitōtō dzymuma sevi glōbit!
Pyrmūs kristticeigūs dzeive.
41 Tī, kas jō vōrdu pījēme, tyka nūkristeiti, un tamā dīnā pi jim pīsavīnōja ap trejom tyukstūšom dvēseļu. 42 Un jī pastōvēja apostolu mōceibā, vīnkūpeibā, maizes lauzšonā un lyugšonā. 43 Vysus pōrjēme baile. Tai kai caur apostolim Jeruzalemā nūtyka daudz breinumu un zeim’u, tad visi ļūti beidōs. 44 Un visi ticeigī turējōs kūpā, un vyss jim beja kūpejs. 45 Jī pōrdeve sovus īpašumus un montu un tū izdaleja visim, cik kuram beja vajadzeigs. 46 Ikdīnas jī, lauzdami maizi, uzaturēja vīnprōteigi svētneicā un sātā, un bareibu pījēme prīcā un sirsneigā vīnkōršeibā. 47 Jī slavēja Dīvu un beja īmīļōti vysā tautā. Kungs ikdīnas pavairōja tūs skaitu, kurim vajadzēja kūpā ar jim byut izpesteitim.
Svētā Gara atnākšana
1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā . 2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. 3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. 4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. 6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. 7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? 8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? 9 Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – 11 gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” 12 Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” 13 Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Pētera sprediķis Vasarsvētku dienā
14 Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – 15 viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu:
17 pēdējās dienās notiks , saka Dievs,
es izliešu savu Garu pār visu miesu,
un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos,
un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm
es izliešu savu Garu tajās dienās,
un viņi pravietos.
19 Es darīšu brīnumus augšā debesīs
un zīmes apakšā uz zemes –
asinis, uguni un dūmu mākoņus.
20 Saule pārvērtīsies tumsā
un mēness asinīs –
pirms nāks Kunga lielā un spožā diena.
21 Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts.
22 Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur viņu jūsu vidū, 23 viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. 24 Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams, jo nāve viņu nespēja paturēt. 25 Dāvids par viņu saka:
es vienmēr esmu turējis Kungu savā priekšā,
tā ka viņš ir pie manas labās rokas, lai es neļodzītos.
26 Tādēļ mana sirds līksmojas un mana mēle gavilē,
un arī mana miesa dusēs cerībā,
27 jo tu nepametīsi manu dvēseli šeolā
nedz liksi savam Svētajam pieredzēt iznīcību.
28 Tu esi man darījis zināmus dzīvības ceļus,
un tava klātbūtne piepildīs mani ar līksmību. –
29 Mani brāļi, es drīkstu jums sacīt droši par cilts tēvu Dāvidu – viņš ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai. 30 Pravietis būdams, viņš zināja, ka Dievs bija zvērējis kādu viņa pēcnācēju sēdināt viņa tronī. 31 Paredzēdams to, viņš runāja par Kristus augšāmcelšanos, jo Kristus netika atstāts šeolā , nedz viņa miesa pieredzēja iznīcību. 32 Redzi, šo Jēzu Dievs ir augšāmcēlis, tam mēs visi esam liecinieki. 33 Ar Dieva labo roku paaugstināts un saņēmis no Tēva apsolījumu par Svēto Garu, viņš to izlēja, kā jūs redzat un dzirdat. 34 Dāvids gan neuzkāpa debesīs, tomēr viņš saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, 35 līdz es lieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – 36 Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs lika viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā.” 37 Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?” 38 Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. 39 Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.” 40 Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes.” 41 Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. 42 Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.
Pirmo kristiešu dzīve
43 Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. 44 Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. 45 Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46 Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, 47 slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.
