XXIV.
Sīvītes pi kopa.
1 Pyrmōs nedeļas dīnas agrā reitā jōs gōja uz kopu ar smōrdeigajom svaidamajom zōlem, kuras beja sagatavōjušas. 2 Un atrodušas nu kopa atvaltu akmini 3 un īgōjušas īškā, Kunga Jezus mīsas naatroda. 4 Kad jōs beja ļūti uztrauktas, raug, divi veirīši speidūšōs drēbēs stōvēja jūs prīškā. 5 Jōs nūsabeida un acis nūlaide uz zemi. Bet jī tom saceja: Kōpēc jyus Dzeivō meklejat myrušūs vydā? 6 Jō te navā. Jys tadei nu myrūnim pīsacēle. Pīminit, kū Jys jums pasaceja Galilejā byudams, 7 kad saceja: Cylvāka Dālam jōbyun nūdūtam grēcinīku rūkōs un pīkoltam krystā, bet trešā dīnā jōpīsaceļ augšam.
8 Tad jom īgōja prōtā Jō vōrdi. 9 Un grīzušōs atpakaļ nu kopa, pasludynōja vysu tū tim vīnpadsmit un visim citim. 10 Tōs beja Marija Madaļa, Joanna un Jākuba mōte Marija un vēļ cytas, kas par tū pastōsteja apostolim. 11 Bet jūs vōrdi izalyka tim par tukšu skaņu: jī tam naticēja.
12 Pīters tūmār pīsacēlis aizasteidze uz kopu. Un pīsalīcis redzēja tikai lynu drēbes guļūt. Pylns breinōšonōs par nūtykušū, jys aizgōja uz sātu.
Mōcekli ceļā uz Emmaus.
13 Un raug, tamā pat dīnā divi nu jim gōja uz mīstu, vōrdā Emmaus, kurs atsarūn nu Jeruzalemas sešdesmit stadiju attōļumā. 14 Jī sovā storpā pōrrunōja par vysu tū, kas nūtyka.
15 Jim tai runojūt un pōrsprīžūt, pīgōja klōtu Jezus un gōja ar jim reizē. 16 Bet jūs acis beja aizdareitas tai, ka Jō napazyna. 17 Tad Jys tim saceja: Kas tōs par runom, kuras runojat sovā storpā, pa ceļu īdami? Jī beja nūskumuši. 18 Vīns nu tim, Kleofass vōrdā, Jam saceja: Vai tad Tu vīneigs svešinīks Jeruzalemā, ka nazini, kas šamōs dīnōs tur nūtyka?
19 Jys vacōja: Kas taids? Jī atbiļdēja: Nūtykums ar Jezu nu Nazaretes, kurs beja veirs pravīts, vareigs dorbūs un vōrdūs, Dīva un vysu ļaužu prīškā; 20 kai Jū vērsgoreidznīki un myusu vacōkī nūtīsōja uz nōvi un pīkola krystā. 21 Bet mes cerējom, ka Jys byus Izraeļa Atpērcējs. Un pēc vysa tō šudiņ jau ir treša dīna, kai tys nūtyka. 22 Laigon dažas myusu sīvītes, kas agri reitā bejušas pi kopa, myusus pōrbīdēja. Jōs bejušas pyrms saules lēkšonas pi kopa, bet Jō mīsas naatrodušas. 23 Jōs atgōjušas stōsteja, ka asūt eņgeļu pasarōdeišonu redzējušas, kuri sacejuši, ka Jys dzeivoj; 24 ari nu myusu daži bejuši aizgōjuši pi kopa un atroduši, kai sīvītes stōstejušas, un Jō (mīsas) naredzējuši.
25 Tad Jys tim saceja: Ak, jyus napraškas, cik kyutras jyusu sirdis, lai tycātu vysam tam, kū pravīši īprīkš pasludynōja. 26 Vai tad Kristum nabeja vyss tys jōcīš, lai īītu sovā gūdā? 27 Tad īsōcis nu Moizeša un nu visim pravīšim, Jys izskaidrōja jim tū, kas vysūs Rokstūs par Jū ir raksteits.
28 Tai jī pīgōja pi mīsta, uz kuru gōja, bet Jys izalyka, itkai grybātu īt tōļōk. 29 Bet jī pīrunōja Jū saceidami: Palic ar mums, tadei jau vokors un dīna jau beidzās. Un Jys īgōja palyktu pi jim.
30 Un nūtyka, kad Jys sēdēja reizē ar jim pi golda, pajēmis maizi, pōrsvēteja tū un lauzdams deve jim. 31 Tad atsadareja jim acis, un jī Jū pazyna, bet Jys nu jūs acim nūzuda. 32 Un jī vīns ūtram saceja: Vai tad myusu sirdis nadaga, kad Jys ceļā ar mums runōja un iztulkōja mums Rokstus?
33 Tamā pat stuņdē jī cēlēs kōjōs, aizgōja atpakaļ uz Jeruzalemu un atroda sasapuļcējušūs tūs vīnpadsmit reizē ar jūs bīdrim, 34 kuri saceja: Kungs, patīši, ir pīsacēlis nu myrūnim un pasarōdeja Seimaņam. 35 Tad jī ari pastōsteja, kas ar jim ceļā nūtyka un kai jī pi maizes lauzšonas Jū pazyna.
K. Jezus pasarōda apostolim.
36 Koleidz vēļ jī par tū runōja, Jezus nūstōja jū vydā un jim saceja: Mīrs jums! (Es asmu, nasabeistit).
37 Bet jī nūsabeiduši uztraukumā dūmōja, ka redz goru. 38 Bet Jys tim saceja: Kōpēc jyus asat pōrsabeiduši un sovā sirdī šaubatēs? 39 Apskotit munas rūkas un kōjas. Es tadei pats asmu. Aptaustit Mani un raugit. Goram tadei navā ni mīsas, ni kaulu, kai jyus tū pi Manis redzit. 40 Pēc šytūs vōrdu parōdeja jim rūkas un kōjas. 41 Lelōs prīcas dēļ jī tūmār vēļ navarēja īticēt. Tad Jys saceja: Vai jums ir kaut kas kū ēst? 42 Jī padeve captas zivis gabaleņu un kōri mads. 43 Jys pajēme, un, jim radzūt, ēde (pōrpalykušū atdeve jim atpakaļ).
44 Tad Jys tim saceja: Šitī ir Muni vōrdi, kū Es, vēļ pi jums byudams, saceju: Vysam tam vajaga izapiļdeit, kas par Mani stōv raksteits kai Moizeša lykumā, tai ari pravīšūs un psaļmūs. 45 Tad Jys deve jim jāgu dēļ Rokstu saprasšonas 46 un jim saceja: Tai stōv raksteits: Kristum ir jōcīš un trešā dīnā nu myrūnim jōpīsaceļ. 47 Jō vōrdā jōsludynoj vysom tautom atsagrīzšona un grāku atlaisšona nu Jeruzalemas īsōcūt. 48 Jyus asat tō līcinīki. 49 Un raug, Es nusyutu uz jums sova Tāva Apsūleišonu. Palicit piļsātā, koleidz apsagērbsit spākā nu augstumim.
K. Jezus kōpšona dabasūs.
50 Jys, izvedis tūs leidz pat Betanijai, pacēle rūkas un jūs svēteja. 51 Un nūtyka, ka, svēteidams tūs, nu jim atsaškeire un pasacēle uz dabasim.
52 Jī atdeve Jam gūdu, un ar lelu prīcu nūgōja atpakaļ uz Jeruzalemu, 53 un pastōveigi slaveja un teice Dīvu svētneicā.
(Amen).Jēzus augšāmcelšanās
(Mt 28:1–10Mk 16:1–8Jņ 20:1–10)1 Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. 2 Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. 3 Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. 4 Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. 5 Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? 6 Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: 7 Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” 8 Un tās atcerējās viņa vārdus. 9 Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. 10 Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. 11 Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. 12 Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.
Ceļš uz Emmausu
(Mk 16:12–13)13 Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. 14 Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. 15 Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. 16 Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! 17 Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, 18 un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” 19 Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, 20 kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. 21 Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. 22 Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa 23 un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. 24 Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” 25 Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! 26 Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” 27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 28 Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. 29 Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. 30 Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. 31 Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. 32 Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” 33 Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, 34 un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” 35 Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi.
Jēzus parādās mācekļiem
(Mt 28:16–20Mk 16:14–18Jņ 20:19–23Apd 1:6–8)36 Viņiem tā runājot, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja viņiem: “Miers ar jums.” 37 Satrūkušies un baiļu pārņemti, tie domāja, ka redz garu. 38 Bet viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat satraukti un jūsu sirdīs ceļas šaubas? 39 Uzlūkojiet manas rokas un manas kājas – tas esmu es. Aptaustiet mani un skatieties, garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man.” 40 Un, to teicis, viņš parādīja viņiem rokas un kājas. 41 Kad viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās, viņš tiem sacīja: “Vai jums šeit ir kas ēdams?” 42 Tad tie iedeva viņam ceptas zivs gabalu, 43 un viņš to ņēma un ēda viņu acu priekšā. 44 Tad viņš teica: “Šie ir mani vārdi, ko es jums sacīju, kad biju pie jums! Visam jāpiepildās, kas par mani sacīts Mozus bauslībā, praviešos un psalmos.” 45 Tad viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprastu Rakstus, 46 un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, 47 un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; 48 jūs tam esat liecinieki. 49 Un, redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet jūs palieciet pilsētā, līdz tapsiet ietērpti spēkā no augšienes.”
Jēzus pacelšana debesīs
(Mk 16:19–20Apd 1:9–11)50 Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja. 51 Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. 52 Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, 53 un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.
