XIII.
Pōvula un Barnabas misiju ceļōjums.
1 Antiochijas bazneicā beja pravīši un mōceitōji, un storp tim Barnabas, Seimaņs, kuru sauc Niger, Lucijs nu Cyrenes, tetrarcha Eroda leidzaudzis Manaens un Sauls. 2 Kad jī Dīvam upurēja un gavēja, Svātais Gors jim saceja: Barnabu un Saulu atškirit Maņ tam uzdavumam, dēļ kura Es jūs paaicynōju. 3 Tad jī, gavādami un lyugdamīs, uzlyka uz tim rūkas un palaide tūs īt.
4 Svātō Gora syuteiti, jī aizgōja uz Seleuciju un nu turīnes aizbrauce uz Cypru. 5 Īgōjuši Salaminā, jī sludynōja Dīva vōrdu jūdu synagogōs. Jōņs pi jim beja kai paleigs. 6 Apstaigojūt vysu solu leidz pat Pafai, jī atroda vīnu cylvāku būri, vyltu pravīti, jūdu, vōrdā Bariesu, 7 kurs beja reizē ar vīnu saprateigu cylvāku, — pōrvaļdnīku Sergiju Paulu. Tys, paaicynōjis Barnabu un Saulu, gribēja dzērdēt Dīva vōrdu. 8 Bet jim pretōjōs būrs Elimass — tai ir tulkojams jō vōrds — un ceņtēs pōrvaļdnīku nu ticeibas atturēt. 9 Bet Sauls, kurs ir ari Pōvuls, Svātō Gora piļdeits, pasavēris uz jō, 10 saceja: Ak pylnais vysaidas viļteibas un vysaidas naganteibas, valna bārns, ikvīnas taisneibas īnaidnīks, vai tu napōrstōsi krystōt taisnūs Kunga ceļus? 11 Un tagad, raug, Kunga rūka nōks par tevi: tu paliksi okls un kaidu laiku vairs naredzēsi saules!
Un tyuleņ jū apjēme timseiba un tymsums, un jys tausteja ap sevi, maklādams, kas jū vastu aiz rūkas. 12 Tad pōrvaļdnīks, nūtykumu radzādams, īticēja un breinōjōs par Kunga mōceibu.
13 Izejūt nu Pafas, Pōvuls un tī, kas ar jū beja, devēs Pamfilijā uz Pergu. Bet Jōņs, nu jim atsaškeiris, aizgōja atpakaļ uz Jeruzalemu. 14 Un jī, pōrgōjuši Pergai cauri, aizgōja uz Pyzydijas Antiochiju. Tur sabata dīnā jī, īgōjuši synagogā, atsasāda. 15 Pēc lykuma un pravīšu pōrlaseišonas synagogas prīkšnīki lyka jim saceit: Veiri, brōli, jo jums ir kaidi pamūdynojūši vōrdi dēļ ļaudim, — runojit.
16 Pōvuls pīsacēle un, pamōvis ar rūku, saceja: Izraeļa veiri un jyus, kas beistatēs Dīva, klausitēs. 17 Izraeļa tautas Dīvs izvēlēja myusu tāvus un svešajā molā Egiptē padareja jūs par lelu tautu. 18 Ar spēceigu placu jūs nu turīnes izvedis, četrudesmit godu uzturēja tuksnesī. 19 Kanaana zemē iznycynojūt septeņas tautas, jim sadaleja tūs zemi. 20 Tai beja daudz moz četri simti pīcdesmit godu. Vēļōk leidz pravīšam Samueļam deve jim tīsnešus. 21 Bet nu tō laika jī lyudze kēneņa, un Dīvs jim īdeve Saulu, Kisa dālu, cylvāku nu Benjamiņa ciļts, četrudesmit godim. 22 Pēc tam, kad tū beja atmetis, īcēle jim par kēneņu Davidu. Par šytū Jys līcynōja: Es atrodu veiru pa sovai sirdei, Davidu, Jesse dālu; jys vysu, kū Es grybu, izpiļdeis. 23 Saskaņā ar sovu sūlejumu Dīvs nu šytōs ciļtis izmūdynōja Izraeļam Pesteitōju Jezu. 24 Pyrms jō uzastōšonas Jōņs vysai Izraeļa tautai sludynōja grāku vaidēšonas kristeibu. 25 Sovu uzdavumu beidzis, Jōņs atsasauce: Es naasmu tys, par kuru jyus mani skaitot. Bet raug, Tys nōks pēc manis, un es naasmu cīneigs jō kōju apava izraiseit.
26 Veiri, brōli! Abraama ciļts bārni un jyus, kas beistates Dīva! Mums šei pesteišonas ziņa ir nōkuse. 27 Tī, kas dzeivoj Jeruzalemā, un tūs vērsinīki Jezu naatzyna, un tūs pravīša vōrdus, kuri iksabatā teik laseiti, Jū nūtīsojūt, izpiļdeja. 28 Lai gon pi Jō nikaidas nōvi peļnūšas vaiņas naatroda, tūmār nu Pilata Jam nōves pīpraseja. 29 Pēc tam, kad vyss izapiļdeja, kas par Jū beja raksteits, nūjāmuši Jū nu kūka, īlyka kopā. 30 Bet Dīvs Jū nu myrūnim pīcēle. 31 Jys vairōkas dīnas pasarōdeja tim, kas Jam leidza nu Galilejas uz Jeruzalemu beja atgōjuši, kuri tagad pi tautas ir Jō līcinīki. 32 Un mes sludynojam tū prīceigū ziņu, ka Dīvs tūs sūlejumus, kurus tāvim beja devis, mums, jūs bārnim, pīceļūt augšam Jezu, izpiļdeja. 33 Tai pat stōv raksteits ūtrajā psaļmā:
Tu esi muns Dāls,
Es tevi šudiņ dzemdeju.
34 Un, kad Jū pīcēle nu myrūnim kai taidu, kas izniceibai vairs napasadūs, Jys pasaceja: Es dūšu jums tū svātū, eistū Davida montu. 35 Tōpēc ari cytur Jys soka: Sovam Svātajam izniceibas redzēt Tu naļausi. 36 Bet Davids, pēc sovā myužā Dīva vaļas izpiļdeišonas, nūmyra. Jys tyka pīvīnōts sovim tāvim un izniceibu redzēja. 37 Bet tys, kuru Dīvs pīcēle augšam, izniceibas naredzēja.
38 Veiri, brōli, lai tys jums ir zynoms, ka caur šytū jums teik sludynōta grāku atlaisšona. 39 Nu vysa, nu kō jyus caur Moizeša lykumu navarējot tikt atbreivōti, caur Jū ikvīns, kas tic, tiks atbreivōts. 40 Tōpēc uzmonit, ka uz jums naatsateiktu tys, kū soka pravīši: 41 Raugit, jyus, nycynōtōji, breinojitēs un neikstit, jo Es izdareišu jyusu dīnōs lītu, kurai jyus naticēsit, jo jums ari sludynōtu.
42 Izejūt ōrā, jō lyudze, lai ari nōkūšajā sabatā jim par šom lītom runōtu. 43 Sasalasejušajim izkleistūt, daudzejī nu jūdim un dīvbaileigajim prozelitim Pōvulam un Barnabai gōja leidza; tī jūs pamūdynōja, lai pastōvātu Dīva žēlesteibā.
44 Nōkūšajā sabatā natōļ vyss mīsts sasalaseja, lai dzērdātu Dīva vōrdu. 45 Radzādami ļaužu pulkus, jūdi aizadaga skaudeibā, runōja Pōvula vōrdim pretim un izteice zaimus. 46 Bet Pōvuls un Barnabas drūšsirdeigi atbiļdēja: Tadei vajadzēja pyrmōk Dīva vōrdu sludynōt jums. Bet tai kai jyus tū atmatat un sevi myužeigai dzeivei skaitot par nacīneigim, raug, mes dūsimēs pi pogōnim. 47 Ari Kungs mums pavēlēja: Es tevi pazeimōju pogōnim par gaismu, ka byutu jim pesteišonai leidz pat zemes molai.
48 Šytū izdzērduši, pogōni prīcōjōs un slaveja Kunga vōrdu. Un kas myužeigai dzeivei beja pazeimōti, tī visi palyka ticeigi. 49 Tai Kunga vōrds izaplateja pa vysu apgobolu. 50 Bet jūdi uzbūdynōja padīveigōs un gūdeigōs sīvītes un mīsta vacōkūs. Tad sōce Pōvulu un Barnabu vojōt un jūs nu sovas apkōrtnes padzyna. 51 Tad, nūkratejuši nu sovom kōjom putekli pret jim, jī aizgōja uz Ikoniju. 52 Bet mōcekli beja piļni prīcas un Svātō Gora.
Barnabas un Saula īpašais uzdevums
1 Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji: Barnaba, Sīmanis, saukts Nigers, kirēnietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts kopā ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. 2 Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu tam darbam, uz kuru es tos esmu aicinājis.” 3 Tad, gavējuši un Dievu pielūguši, viņi uzlika tiem rokas un tos atlaida.
Apustuļi sludina Kiprā
4 Bet viņi, Svētā Gara sūtīti, nonāca Seleukijā un no turienes kuģoja uz Kipru. 5 Nokļuvuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās. Arī Jānis bija viņiem par palīgu. 6 Izgājuši cauri visai salai līdz pat Pafai, viņi tur sastapa kādu magu, viltus pravieti, jūdu vīru, vārdā Barjēzus, 7 viņš bija tuvs prokonsulam Sergijam Paulam, saprātīgam vīram. Tas uzaicināja pie sevis Barnabu un Saulu, jo gribēja dzirdēt Dieva vārdu. 8 Bet mags Elima – tā viņu sauc grieķiski – stājās viņiem pretim, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. 9 Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns, to cieši uzlūkojis, 10 sacīja: “Tu, velna bērns, pilns visādu viltību un blēdību, jebkādas taisnības ienaidnieks, vai tu nerimsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus? 11 Un, redzi, tagad Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un neredzēsi saules gaismu līdz savam laikam.” Un tūdaļ pār viņu nāca akla tumsa, un viņš taustīdamies meklēja pēc kāda, kas viņu vestu aiz rokas. 12 Tad prokonsuls, redzēdams, kas notiek, kļuva ticīgs un bija pārsteigts par Kunga mācību.
Pāvils un Barnaba Pisidijas Antiohijā
13 No Pafas Pāvils ar pavadoņiem aizkuģoja uz Pergi Pamfīlijā, bet Jānis, no viņiem nošķīries, atgriezās Jeruzālemē. 14 Turpinot ceļu no Perges, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un sabata dienā iegāja sinagogā un apsēdās. 15 Pēc lasījuma no bauslības un praviešu grāmatām sinagogas vadītāji sūtīja pēc viņiem, sacīdami: “Brāļi, ja jums ir kāds stiprinājuma vārds tautai, tad sakiet to.” 16 Pāvils piecēlās, ar roku deva zīmi un sacīja: “Israēlieši un jūs pārējie, kas bīstaties Dieva, klausieties! 17 Israēla tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja svešatnē Ēģiptes zemē, un ar varenu roku viņus no tās izveda, un 18 četrdesmit gadus tuksnesī viņš tos pacieta. 19 Viņš izdeldēja septiņas tautas Kanaānas zemē un deva viņu zemi mantojumā savai tautai. 20 Tā pagāja kādi četrsimt piecdesmit gadi. Pēc tam viņš tiem deva soģus līdz pat pravietim Samuēlam. 21 Kad tauta prasīja, lai tai būtu ķēniņš, Dievs viņiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjāmina cilts, kurš valdīja četrdesmit gadus. 22 Tad Dievs, atmetis Saulu, iecēla pār tiem ķēniņu Dāvidu, par viņu liecinādams: es esmu atradis Jišaja dēlu Dāvidu, vīru pēc mana prāta , kas darīs visu manu gribu. 23 Kā Dievs bija solījis, no šī dzimuma viņš cēla Israēlam Pestītāju Jēzu; 24 pirms viņa nākšanas Jānis sludināja visam Israēlam grēku nožēlas un atgriešanās kristību. 25 Pabeidzis savas gaitas, Jānis sacīja: es neesmu tas, par ko jūs mani turat. Bet, redzi, pēc manis nāk tas, kuram es neesmu cienīgs sandales atraisīt. – 26 Brāļi, Ābrahāma cilts dēli, un jūs, kas bīstaties Dieva, – šis pestīšanas vārds ir mums sūtīts. 27 Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi viņu neatzina un notiesāja, liekot piepildīties praviešu vārdiem, ko lasa ik sabatā. 28 Un, lai gan nekādu nāves vainu pie viņa neatrada, tie lūdza Pilātu viņu nogalināt. 29 Kad viss bija piepildīts, kas par viņu rakstīts, viņš tika noņemts no krusta un guldīts kapā. 30 Bet Dievs viņu uzmodināja no miroņiem, 31 un daudzas dienas viņš bija redzams tiem, kas līdz ar viņu bija atnākuši no Galilejas uz Jeruzālemi, un tagad tie ir viņa liecinieki tautā. 32 Mēs jums pasludinām prieka vēsti, ko Dievs apsolīja tēviem 33 un ko piepildījis mums, viņu bērniem, augšāmceldams Jēzu, kā rakstīts otrajā psalmā: tu esi mans Dēls, es tevi šodien dzemdināju. – 34 To, ka Dievs viņu ir augšāmcēlis no mirušajiem un viņš vairs neatgriezīsies iznīcībā, Dievs ir izteicis tā: es jums došu svētumu, kā reiz bija solīts Dāvidam. – 35 Tādēļ citviet rakstīts: tu neļausi savam Svētajam pieredzēt iznīcību. – 36 Dāvids pēc Dieva gribas savu laiku kalpoja, nomira un tika guldīts blakus tēviem un pieredzēja iznīcību. 37 Bet tas, kuru Dievs augšāmcēla, iznīcību nepiedzīvoja. 38 Tad nu, mīļie brāļi, lai jums top zināms, ka caur viņu jums pasludināta grēku piedošana, un no visa, no kā pēc Mozus bauslības jūs nevarējāt tikt attaisnoti, 39 ikviens, kas tic, esat viņā attaisnoti. 40 Tad nu pielūkojiet, lai pār jums nenāk tas, ko jau pravieši teikuši: 41 raugiet, jūs nicinātāji, brīnieties un izzūdiet, jo jūsu dienās es darīšu darbu, tādu darbu, ka jūs neticēsit, ja jums kāds to stāstītu. ” 42 Pāvilam un Barnabam ejot ārā, ļaudis aicināja viņus arī nākamajā sabatā runāt šos vārdus. 43 Draudze izklīda, un daudzi jūdi un dievbijīgie prosēlīti sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri viņus uzrunāja un mudināja turēties pie Dieva žēlastības. 44 Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu. 45 Ļaužu pūli ieraugot, jūdus pārņēma skaudība, un viņi zaimoja, runādami pretī Pāvila sacītajam. 46 Pāvils un Barnaba viņiem drosmīgi atbildēja: “Dieva vārdam vispirms vajadzēja tikt sludinātam jums, bet, kad jūs to atgrūžat un neturat sevi par mūžīgās dzīvības cienīgiem, redzi, tad mēs vēršamies pie pagāniem. 47 Jo tā mums ir pavēlējis Kungs: es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam. ” 48 Pagāni, to dzirdot, priecājās un slavēja Kunga vārdu, un tie, kas bija izraudzīti mūžīgai dzīvībai, ticēja. 49 Un Kunga vārds izplatījās pa visu zemi. 50 Tad jūdi sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, un tie sāka vajāt Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no sava apgabala. 51 Bet viņi, nokratījuši pret tiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju. 52 Un mācekļi kļuva prieka un Svētā Gara pilni.
