Otrais pretnostatījums: sods par radības pielūgšanu un radītais kā Dieva velte
1 Tādēļ pelnīti šie ļaudis tika sodīti ar tādām radībām
un mocīti ar kukaiņiem bez skaita.
2 Turpretī savai tautai šāda soda vietā tu labu darīji:
tās negausīgās ēstdziņas sātināšanai
tu sarūpēji neierastu ēdienu, dižpaipalu,
3 lai, kamēr vieni, izbadējušies,
jebkādu ēstgribu zaudētu uzsūtītās radības pretīgā izskata dēļ,
tava tauta, izjutusi īslaicīgu trūcību,
vēl nebijušu garšu izbaudītu:
4 jo nepielūdzams trūkums bijis jāpieredz apspiedējiem,
bet viņiem – tikai ieskats, kā mocīti to naidnieki.
Trešais pretnostatījums: nāve no mušu kodumiem un glābiņš no indīgām čūskām
5 Arī tad, kad pār viņiem nāca
negantu nezvēru niknums
un tie gāja bojā no lokanu čūsku dzēlieniem,
tavas dusmas neturpinājās bezgalīgi.
6 Pārmācībai īsu brīdi šaustīti ar izbailēm,
pestīšanas zīmi viņi saņēma,
lai tavas bauslības bausli pieminētu.
7 Nevis uzlūkotais pievērsušos izglāba,
bet gan tu, visu Pestītājs,
8 kas šādi vēlējies pārliecināt mūsu naidniekus,
ka tu esi tas, kurš atbrīvo no visa ļauna.
9 Jo viņus taču nonāvēja siseņu un mušu kodieni
un nebija rodamas zāles, lai glābtu dzīvību,
tādēļ ka viņi bija pelnījuši,
lai ar tādām radībām tiktu sodīti.
10 Turpretī tavus dēlus nespēja uzveikt
pat indīgu čūsku dzēlieni,
jo tava žēlastība panācās pretī
un viņus dziedināja.
11 Tie tika sadzelti, lai atcerētos tavus baušļus,
bet tūdaļ izglābti, lai nogāztos dziļā atmiņas trūkumā
un nebūtu jāšķiras no tavas labvēlības.
12 Patiesi, ne jau augs vai ziede viņus atveseļoja,
bet gan tavs, Kungs, visus dziedinošais vārds,
13 jo vara tev pār dzīvību un nāvi –
uz mirušo valstības vārtiem lejup tu vadi un atkal augšup.
14 Turpretim cilvēks savā ļaunumā gan nonāvē,
bet nespēj nedz aizlidojošo dvašu atsaukt,
nedz no mirušo valstības dvēseli atbrīvot.
Ceturtais pretnostatījums: debesu uguns un maize no debesīm
15 Bet no tavas rokas nav iespējams izbēgt.
16 Un, tā kā bezdievīgie tevi liedzās pazīt,
ar tava delma spēku tika šaustīti:
gan vajāja tos nebijušas lietusgāzes,
krusas brāzmas, nepielūdzami negaisi,
gan deldēja uguns.
17 Tādēļ ūdenī, kas apdzēš visu,
uguns – un tas ir vispārsteidzošākais –
vēl vairāk pieņēmās spēkā,
jo Visums ir taisnīgo aizstāvis cīņā.
18 Tā dažkārt liesma pieklusa,
lai nesadegtu radījumi,
kas bija uzsūtīti bezdievīgajiem,
un viņi redzot apjaustu – tos vajā Dieva spriedums.
19 Bet citkārt, pārspējot to, ko spēj uguns,
liesma sprēgāja ūdens vidū,
lai iznīcinātu, ko radījusi netaisnā zeme.
20 Tā vietā – ar eņģeļu ēdienu tu mieloji savu tautu,
no debesīm nenogurstoši sniegdams jau gatavu maizi,
kas spēj sniegt jebkuru baudu un atbilst ikkatrai garšai,
21 jo uzturā, ko devi, atklājās tava saldme pret taviem bērniem –
kādu kuram gribējās, tādu garšu pieņēma ēdiens,
īstenodams katra saņēmēja vēlmi.
22 Sniegs un ledus izturēja ugunī un nekusa,
lai viņi zinātu, ka, krusā liesmojot,
caur lietus gāzmām zibeņojot
uguns posta naidnieka ražu,
23 bet citkārt pats aizmirst savu spēku,
lai tiktu paēdināti taisnīgie.
24 Jo kalpojot tev, Radītājam,
sasprindzina spēkus radītais, lai netaisnību sodītu,
un atslābst, labu darot tiem, kas paļaujas uz tevi.
25 Tādēļ arī toreiz, pārvēršoties par itin visu,
kā vajadzības māktie vēlējās,
tavai dāvanai, visa barotājai, kalpoja radītais,
26 lai tavi dēli, Kungs, kurus tu iemīlēji,
apzinātos, ka nevis dažādu sugu augļi baro cilvēku,
bet gan tavs vārds uztur tos, kas tev uzticas.
27 Tādēļ, viena acumirklīga saulstara sildīts,
izkusa tas, ko neiznīcināja uguns,
28 lai būtu zināms:
pirms saules lēkta jāsteidzas tev pateikties,
pie tevis jāvēršas, pirms gaisma uzlēkusi,
29 jo kā sarma ziemā izkusīs nepateicīgo cerētais
un aiztecēs kā nekam neizmantojams ūdens.
