Habakuka lūgšana – Dievs izglābj savu tautu
1 Pravieša Habakuka lūgšana. Uz stīgām.
2 Kungs, es dzirdēju tavu vēsti,
Kungs, es bīstos no taviem darbiem!
Gadiem ritot, atjauno tos,
gadiem ritot, stāsti par tiem,
dusmās atceries žēlsirdību!
3 Dievs no Tēmānas nāca,
Svētais no Pārānas kalna.
Viņa godība klāja debesis,
zeme pilna viņa slavas!
4 Gaiši mirdzēja stari no viņa rokas,
tas viņa spēka apmetnis!
5 Mēris gāja viņam pa priekšu,
viņa pēdās sekoja sērgas.
6 Kad viņš stājās, zeme drebēja,
kad paraudzījās, tautas izbijās,
sabruka mūžīgie kalni,
iegrima pauguri,
kopš aizlaikiem stāvējuši,
viņam – mūžības ceļi!
7 Es redzu: Kūšāna teltis spaidos,
dreb Midjāna zemes telts aizkari!
8 Kungs, vai pret upēm tu nikns,
vai pret upēm tu tagad bargs,
vai pret jūru tu skaisties,
ka triecies savos zirgos,
savos uzvaras ratos?!
9 Jau atkailināts tavs loks,
bultas jau zvērestu devušas!
Ar upēm tu sašķēli zemi!
10 Kad tevi pamana kalni,
tie izbīstas, trīc,
ūdeņi gāžas, dzelme ceļ balsi,
slej augšup rokas!
11 Saule un mēness paliek uz vietas
no tavu skrejošo bultu spīduma
un tava šķēpa straujā mirdzuma!
12 Niknumā tu pārstaigā zemi,
dusmās samīdi tautas!
13 Tu dodies glābt savu tautu,
glābt savu svaidīto,
tu satriec ļaundaru namu jumtus
un atsedz pamatus, uz kuriem tie celti.
14 Ar savām bultām
tu caururb galvas karavīriem,
kuri kā viesulis nāca mani padzīt,
kuri jau gavilēja, ka nabagu slepus aprīs!
15 Ar saviem zirgiem tu samin jūru,
vareno ūdeņu vērpetes!
16 Kad es to dzirdēju,
manu augumu sakampa trīsas,
no dārdiem man drebēja lūpas,
ļodzījās mani kauli,
es viss trīcēju,
taču gaidīšu kluss ļauno dienu,
lai tā nāk pār tautām, kas mums uzbruka.
Prieks un paļāvība, par spīti visām bēdām
17 Ja vīģes koks neziedēs
un vīnakokam neienāksies ogas,
ja olīvas nedos ražu
un lauki neko ēdamu neienesīs,
ja ganāmpulkā panīks avis
un staļļos nebūs vēršu –
18 es tomēr gavilēšu par Kungu,
es līksmošu un priecāšos
par savu glābēju Dievu!
19 Kungs Dievs ir mans stiprums,
viņš dara man kājas vieglas kā kalnu stirnai,
uz augstienēm mani vada.
Korvedim. Uz stīgām.
1 Šī ir pravieša Habakuka dziedamā lūgšana. 2 Kungs, es dzirdēju Tavu vēsti, mani māc bailes Tavu darbu priekšā. Gadu plūdumā īsteno Savu darbu un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries arī apžēlošanu! 3 Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas. 4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. 5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. 6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. 7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji. 8 Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? 9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. 10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. 11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps. 12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. 13 Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts. 14 Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. 15 Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. 16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. 17 Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, 18 tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! 19 Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. - Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
