Dievs dod mannu tuksnesī
1 Tad viņi devās projām no Ēlīmas; viss Israēla dēlu pulks nonāca Sīna tuksnesī, kas ir starp Ēlīmu un Sīnaju; tas bija otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc iziešanas no Ēģiptes zemes. 2 Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. 3 Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!”
4 Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! 5 Bet sestajā dienā lai viņi gatavo, ko atnesuši, un tā būs divkārt vairāk par to, ko tie vākuši ik dienas!”
6 Un Mozus un Ārons teica visiem Israēla dēliem: “Vakarā jūs zināsiet, ka Kungs jūs izvedis no Ēģiptes zemes! 7 No rīta jūs redzēsiet Kunga godību, viņš dzirdējis jūsu kurnēšanu pret Kungu, bet kas mēs esam, ka jūs kurnat pret mums!?” 8 Un Mozus teica: “Tā! Vakarā Kungs dos jums ēst gaļu un no rīta maizi līdz sātam, tādēļ ka Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret Kungu!” 9 Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” 10 Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība!
11 Un Kungs teica Mozum: 12 “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” 13 Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. 14 Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! 15 Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! 16 Kungs jums ir pavēlējis tā: savāciet to, cik katram vajag ēšanai, pa omeram uz cilvēku, ņemiet pēc ļaužu skaita, kas jūsu teltīs!” 17 Israēla dēli tā darīja, viņi savāca dažs vairāk, dažs mazāk. 18 Viņi izmērīja ar omeru – un tam, kam bija vairāk, nebija palicis pāri, bet tam, kam bija mazāk, nebija pietrūcis – viņi savāca tik, cik katram vajadzēja ēšanai. 19 Un Mozus tiem teica: “Neviens lai to neatstāj līdz rītam!” 20 Bet viņi neklausīja Mozu, daži atstāja līdz rītam – un tas sapuva, un tajā iemetās tārpi. Tad Mozus noskaitās uz tiem. 21 Un viņi vāca to katru rītu – cik katram vajadzēja ēšanai, jo, kad karsēja saule, tas izkusa. 22 Un sestajā dienā notika tā – viņi savāca divtik maizes, divus omerus katram, un sanāca visi pulka vadoņi un pastāstīja to Mozum. 23 Un viņš tiem teica: “Tā Kungs sacīja: Kungam rīt ir sabats, svētais sabats, – cepiet, kas jums jācep, un vāriet, kas jums jāvāra, un visu, kas jums atlicis, nolieciet un pataupiet rītam!” 24 Viņi to nolika līdz rītam, kā Mozus pavēlēja, un tas nesapuva, un tārpi tajā neiemetās. 25 Un Mozus teica: “Ēdiet to šodien, jo šodien ir sabats Kungam, šodien jūs laukā neko neatradīsiet! 26 Sešas dienas to vāciet, bet septītajā dienā ir sabats – tad nekā nebūs!” 27 Un septītajā dienā notika tā – daži no ļaudīm aizgāja vākt, bet nekā neatrada!
28 Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi jūs liegsieties turēt manas pavēles un manu bauslību?! 29 Redziet – Kungs jums devis sabatu! – tādēļ sestajā dienā viņš jums dod maizi divām dienām! Palieciet katrs, kur esat, septītajā dienā lai neviens nekur neiet!” 30 Un tauta atpūtās septītajā dienā. 31 Un Israēla nams nosauca to par mannu , tā bija balta kā koriandra sēkla un garšoja kā cepums ar medu! 32 Un Mozus teica: “Kungs ir pavēlējis šādi: pieberiet omeru ar to un saglabājiet uz jūsu paaudzēm, lai jūs redzētu to maizi, ar kuru es jūs ēdināju tuksnesī, kad izvedu no Ēģiptes zemes!” 33 Mozus teica Āronam: “Ņem krūku un ieber tajā pilnu omeru mannas, noliec to Kunga priekšā, lai saglabātu uz paaudzēm!” 34 Kā Kungs Mozum pavēlēja, tā Ārons to novietoja liecības priekšā, lai saglabātu. 35 Israēla dēli ēda mannu četrdesmit gadus, līdz nonāca apdzīvotā zemē, viņi ēda mannu, kamēr nonāca līdz Kanaāna zemei. 36 Omers ir viena desmitā daļa ēfas.
1 Un visa Israēla bērnu draudze devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. 2 Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. 3 Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā." 4 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu, lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne. 5 Un notiks sestajā dienā, kad sagatavos to, ko tie atnesuši, tas būs otrtik, ko tie ik dienas salasa." 6 Un Mozus un Ārons runāja uz visiem Israēla bērniem: "Šovakar jūs atzīsit, ka Tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes. 7 Un rīt jūs redzēsit Tā Kunga godību, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?" 8 Un Mozus sacīja: "Kad Tas Kungs dos jums vakarā gaļu un no rīta maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret To Kungu." 9 Un Mozus sacīja Āronam: "Saki visai Israēla bērnu draudzei: tuvojieties Tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu." 10 Un notika, kamēr Ārons vēl uzrunāja Israēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un redzi, Tā Kunga godība kļuva redzama mākonī. 11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 12 "Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs." 13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa. 14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes. 15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: "Man hu - kas tas ir?" Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: "Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību. 16 Šī ir Viņa pavēle: salasiet no tās ikviens, cik var apēst, gomeru uz katru cilvēku, pēc jūsu dvēseļu skaita; ikviens lai ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī." 17 Un Israēla bērni tā arī darīja; cits salasīja vairāk, cits mazāk. 18 Bet, kad viņi pārmēroja ar gomeru, tad nepalika pāri tam, kas daudz bija salasījis, un nepietrūka tam, kas maz bija salasījis; ikviens bija salasījis tik, cik varēja apēst. 19 Un Mozus tiem sacīja: "Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam." 20 Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja, un Mozus noskaitās uz viņiem. 21 Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa. 22 Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomeras uz katru; tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum. 23 Un viņš tiem teica: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: rīt ir sabats, sabats Tam Kungam ir svēts; ko jūs gribat cept, to izcepiet, ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet līdz rītam." 24 Un tie to uzglabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tanī neradās. 25 Tad Mozus sacīja: "Ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga sabats; šodien jūs laukā neko neatradīsit. 26 Sešās dienās to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī tas nebūs." 27 Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada. 28 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Cik ilgi jūs liegsities turēt Manus baušļus un Manus likumus? 29 Redziet, Tas Kungs jums ir devis sabatu, tādēļ Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā vietā, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu vietu." 30 Tā ļaudis dusēja septītajā dienā. 31 Un Israēla nams sauca to vielu - manna. Tā bija balta kā koriandra sēkliņas un pēc garšas kā plāceņi ar medu. 32 Un Mozus sacīja: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, ka tās redz to maizi, ar ko Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es izvedu jūs no Ēģiptes zemes." 33 Un Mozus sacīja Āronam: "Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un noliec to Tā Kunga priekšā, ka tā tiktu saglabāta bērnu bērniem." 34 Kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā Ārons to nolika glabāšanai liecības priekšā. 35 Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām. 36 Bet gomera ir desmitā daļa no ēfas.
