Ījabs pastāv uz savu nevainību
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis!
Nelāgi mierinātāji jūs!
3 Vai vēja vārdiem nāks gals?
Kas tevi spiež, ka tu tā runā?
4 Es teiktu to pašu, ko jūs,
ja jūsu dvēselēm būtu kā manai –
es rindotu pret jums vārdus
un šūpotu pret jums galvu,
5 jūs spēcinātu ar savu muti,
vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu!
6 Kad runāju, manas sāpes nerimst,
kad apklustu – vai tās nostāj?
7 Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani!
Izputinājis visu manu namu!
8 Tu mani grāb – jau tas pret mani!
Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā!
9 Viņa dusmas plēš mani un vajā,
viņš griež zobus uz mani,
mans pretinieks zibina acis uz mani.
10 Atpletuši pret mani mutes,
tie paļādami sit mani vaigā,
pret mani tie sapulcējušies.
11 Dievs mani nodevis kaušļu baram
un ļaundaru rokās iegrūdis mani.
12 Mierā es mitu, viņš mani satrieca,
pie kakla saķēris dauzīja mani,
viņš nolika mani par mērķi sev,
13 apstāja viņa strēlnieki mani,
viņš šķeļ man nieres un netaupa,
viņš izlej zemē manu žulti,
14 viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas,
kā spēkavīrs viņš skrien pret mani!
15 Apšuvos maisu ap savu ādu
un pīšļos iedūru savu ragu,
16 vaigs man sarkans no raudām,
uz maniem plakstiem nāves ēna –
17 kaut netaisnības nav manā plaukstā
un mana lūgšana šķīsta!
18 Zeme, neapsedz manas asinis,
lai manas vaimanas neapslāpst!
19 Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs
un mans Galvinieks augstumos,
20 apsmej mani paša draugi –
pēc Dieva raud manas acis!
21 Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu,
starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko!
22 Paies noliktie gadi –
došos tai ceļā, kas atpakaļ neved!
1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja: 2 "Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji! 3 Vai tukšām runām nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jārunā? 4 Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un šūpotu savu galvu pār jums. 5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību! 6 Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un, kad es klusēju, vai tad tās nostājas? 7 Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku. 8 Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību. 9 Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani. 10 Platām mutēm viņi mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal vienkopus pret mani. 11 Tā Dievs mani izdevis neliešu pulkam, un Viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās. 12 Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Viņš mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām. 13 Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti. 14 Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs. 15 Es savai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru pīšļos. 16 Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas, 17 kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, un mana lūgsna ir nevainojami šķīsta. 18 Ak, zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas! 19 Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks. 20 Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis, 21 lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu. 22 Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuras es vairs atpakaļ neatgriezīšos.
