Amnons un Tamāra
1 Pēc tam bija tā: Dāvida dēlam Abšālomam bija skaista māsa, vārdā Tamāra, un Dāvida dēls Amnons iemīlējās viņā. 2 Amnons tā cieta, ka kļuva slims savas māsas Tamāras dēļ, jo viņa bija jaunava, un Amnons saprata, ka viņam to neiegūt. 3 Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, un Jehonādābs bija ļoti apķērīgs. 4 Viņš tam teica: “Kāpēc tu katru dienu tāds sanīcis, ķēniņa dēls? Vai neizstāstīsi man?” Amnons tam atbildēja: “Es esmu iemīlējies Tamārā, sava brāļa Abšāloma māsā.” 5 Un Jehonādābs viņam teica: “Liecies gultā un sirgsti. Kad tēvs nāks tevi apraudzīt, saki viņam: lūdzu, lai nāk mana māsa Tamāra un dod man ēst. Lai viņa gatavo maltīti manā klātbūtnē, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.” 6 Un Amnons apgūlās un izlikās sasirdzis. Kad ķēniņš atnāca viņu apraudzīt, Amnons teica ķēniņam: “Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un manā klātbūtnē pagatavo pāris cepumu, ka es tos ēdu no viņas rokas.” 7 Dāvids sūtīja uz mājām pēc Tamāras, sacīdams: “Jel nāc uz sava brāļa Amnona namu un pagatavo viņam maltīti!” 8 Tamāra atnāca uz sava brāļa Amnona namu, kur viņš gulēja, izmīcīja mīklu un viņa klātbūtnē sataisīja un izcepa cepumus. 9 Viņa ņēma pannu un nobēra viņam priekšā, bet viņš atteicās ēst. Amnons teica: “Sūtiet visus ārā!” – visi ļaudis aizgāja. 10 Tad Amnons teica: “Nes ēdienu manā guļamistabā, un es ēdīšu no tavas rokas.” Tamāra ņēma cepumus, ko bija pagatavojusi, un ienesa sava brāļa Amnona guļamistabā. 11 Kad viņa tos sniedza, lai tas ēstu, viņš to sagrāba un teica: “Nāc, guli ar mani, māsa!” 12 Viņa tam teica: “Nē, brāli! Nepiesmej mani, jo Israēlā tā netiek darīts. Nedari tādu trakumu! 13 Un es, kur lai es tad liekos ar savu kaunu? Un tu – tu kļūsi par nelgu Israēlā! Labāk runā ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs.” 14 Bet viņš negribēja klausīties, pieveica viņu un gulēja ar viņu. 15 Pēc tam Amnonu pārņēma ļoti stiprs naids pret viņu. Naids, kas Amnonu pārņēma, bija vēl stiprāks par mīlestību, ko viņš bija jutis, un viņš tai uzsauca: “Celies un ej!” 16 Viņa tam sacīja: “Nē, jo, sūtīdams mani prom, tu rīkojies daudz ļaunāk par to, ko man esi jau nodarījis!” Bet viņš negribēja klausīties. 17 Viņš pasauca puisi, savu kalpu, un teica: “Izraidi jel šo te prom no manis, ārā no nama un aizslēdz durvis!” 18 Viņa kalps izveda viņu ārā un aizslēdza durvis. Viņai mugurā bija tērps ar piedurknēm – šādas drānas ķēniņa meitas valkāja jaunavības laikā. 19 Tamāra kaisīja pīšļus uz galvas, pārplēsa savu garpiedurkņu tērpu, lika sev rokas uz galvas un gāja prom vaimanādama. 20 Un viņas brālis Abšāloms teica viņai: “Vai tad kopā ar tevi nebija tavs brālis? Tad nu paliec klusu, mana māsa, viņš ir tavs brālis. Neņem to tik ļoti pie sirds.” Un Tamāra pamesta dzīvoja sava brāļa Abšāloma namā. 21 Kad ķēniņš Dāvids to uzzināja, viņš ļoti noskaitās. 22 Bet Abšāloms neteica Amnonam ne vārda – ne labu, ne ļaunu, jo Abšāloms ienīda Amnonu par to, ka tas piesmējis viņa māsu Tamāru.
Abšāloms atriebj savu māsu
23 Pēc diviem gadiem, kad pie Abšālomam Baal-Hācorā pie Efraima robežām bija sanākuši avju cirpēji, Abšāloms saaicināja visus ķēniņa dēlus. 24 Abšāloms nāca pie ķēniņa un sacīja: “Jel redzi, pie tava kalpa ir avju cirpēji. Es lūdzu, lai ķēniņš ar saviem ļaudīm nāk pie sava kalpa.” 25 Ķēniņš atbildēja Abšālomam: “Nē, mans dēls, mēs taču neiesim visi, ka nekļūstam tev par nastu.” Lai gan Abšāloms uzstāja, tomēr viņš negribēja iet un to svētīja. 26 Tad Abšāloms teica: “Ja ne, tad lai pie mums nāk vismaz mans brālis Amnons.” Ķēniņš viņam jautāja: “Kāpēc viņam jāiet tev līdzi?” 27 Bet viņš uzstāja, un ķēniņš atlaida viņam līdzi Amnonu un pārējos ķēniņa dēlus. 28 Abšāloms pavēlēja saviem puišiem: “Pielūkojiet, kad Amnons būs iesilis no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! – tad nonāvējiet viņu un nebīstieties. Vai tad ne es jums to pavēlu? Esiet stipri un braši!” 29 Un Abšāloma puiši darīja Amnonam, kā Abšāloms bija licis. Tad visi ķēniņa dēli pietrūkās kājās, uzlēca savos mūļos un bēga. 30 Kamēr tie vēl bija ceļā, Dāvidu sasniedza ziņa: “Abšāloms ir nositis visus ķēniņa dēlus – neviens pats vairs nav dzīvs!”
31 Ķēniņš pielēca kājās, pārplēsa savas drānas un nokrita pie zemes – visi viņa kalpi stāvēja blakus pārplēstām drānām. 32 Tad Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, bilda: “Lai mans kungs nedomā, ka viņi nokāvuši visus ķēniņa dēlus, vienīgi Amnons ir pagalam. Tāds ir bijis Abšāloma nodoms jau kopš tās dienas, kad tas piesmēja viņa māsu Tamāru. 33 Lai nu mans kungs, ķēniņš, neņem pie sirds sacīto, ka visi ķēniņa dēli ir miruši, jo pagalam ir vienīgi Amnons.”
34 Bet Abšāloms aizbēga. Puisis, kas stāvēja sardzē, paskatījās, un redzi – milzums ļaužu nāca no kalna puses pa to ceļu, kas viņam aiz muguras. 35 Un Jehonādābs teica ķēniņam: “Redzi, ķēniņa dēli ir pārnākuši. Tā arī bija, kā tavs kalps sacīja!” 36 Tikko viņš to bija pateicis, ienāca ķēniņa dēli un skaļi vaimanāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi sāka vaimanāt skaļā balsī. 37 Abšāloms aizbēga pie Gešūras ķēniņa Talmaja, Amīhūda dēla. Dāvids augām dienām sēroja pēc sava dēla.
38 Bet Abšāloms trīs gadus palika Gešūrā, kur viņš bija aizbēdzis. 39 Ķēniņš Dāvids ilgojās pēc Abšāloma, jo viņš bija samierinājies ar to, ka Amnons miris.
1 Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. 2 Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt. 3 Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. 4 Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja: "Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu." 5 Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!" 6 Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!" 7 Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!" 8 Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos. 9 Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja. 10 Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. 11 Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!" 12 Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! 13 Un es pati - kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs." 14 Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja. 15 Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!" 16 Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt. 17 Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: "Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!" 18 Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis, 19 tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama. 20 Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. 21 Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. 22 Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. 23 Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. 24 Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa." 25 Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. 26 Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?" 27 Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. 28 Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!" 29 Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. 30 Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības." 31 Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. 32 Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. 33 Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!" 34 Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. 35 Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: "Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!" 36 Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. 37 Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. 38 Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus. 39 Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.
