Elīmelehs ar ģimeni dodas uz Moāba zemi
1 Tas notika soģu valdīšanas laikā. Zemē bija bads, un kāds vīrs devās no Betlēmes Jūdā, lai apmestos Moāba laukos, – viņš pats, viņa sieva un divi viņa dēli. 2 Šā vīra vārds bija Elīmelehs, viņa sievu sauca Naomi un abus viņa dēlus – Mahlons un Kiljons, tie bija efrātieši no Betlēmes Jūdā. Viņi devās uz Moāba laukiem un dzīvoja tur. 3 Bet Elīmelehs, Naomi vīrs, nomira un atstāja viņu ar abiem dēliem. 4 Tie ņēma sev sievas moābietes. Vienas vārds bija Orpa un otras vārds – Rute. Viņi tur dzīvoja kādus desmit gadus. 5 Bet arī tie abi nomira – Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika bez abiem bērniem un vīra.
Naomi un viņas vedeklas
6 Kad viņa Moāba laukos uzzināja, ka Kungs ir gādājis par savu tautu un devis tai maizi, viņa kopā ar abām vedeklām cēlās, lai dotos atpakaļ no Moāba laukiem. 7 Viņa atstāja vietu, kur bija dzīvojusi, un abas vedeklas devās ceļā kopā ar viņu, lai atgrieztos Jūdas zemē. 8 Tad Naomi teica abām vedeklām: “Ejiet, atgriezieties katra savas mātes namā, un Kungs būs jums žēlīgs, un arī jūs esat tādas bijušas pret abiem mirušajiem un mani. 9 Kungs jums dos – jūs atradīsiet drošību katra sava vīra namā.” Un viņa tās skūpstīja, bet tās sāka raudāt. 10 Viņas teica: “Mēs kopā ar tevi atgriezīsimies pie tavas tautas!” 11 Bet Naomi sacīja: “Ejiet atpakaļ, manas meitas! Kāpēc lai jūs nāktu ar mani? Vai tad man vēl būtu dēli, kas kļūtu jums par vīriem? 12 Ejiet atpakaļ, manas meitas! Ejiet! Jo es esmu par vecu, lai būtu vīram. Ja es arī teiktu: man ir vēl cerība! – un pat ja es būtu naktī bijusi vīram un dzemdētu dēlus, 13 vai tāpēc jums gaidīt, kamēr tie izaug? Vai tāpēc jums ieslēgties, paliekot bez vīra? Nē, manas meitas! Man ir ļoti rūgti jūsu dēļ, jo Kunga roka nākusi pār mani.” 14 Tad viņas atkal sāka raudāt. Orpa atvadoties skūpstīja savu vīramāti, bet Rute pieglaudās tai. 15 Un Naomi sacīja: “Redzi, tava svaine dodas atpakaļ pie savas tautas un saviem dieviem. Dodies atpakaļ arī tu tāpat kā tava svaine.” 16 Bet Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt, ļauj sekot tev: kurp tu iesi – es iešu, kur tu mājosi – es mājošu, tava tauta būs mana tauta, tavs Dievs būs mans Dievs! 17 Kur tu mirsi – es miršu, un tur mani apraks. Lai Kungs dara man tā – un vēl pieliek! – nāve vien šķirs mani no tevis!”
18 Kad Naomi redzēja, ka viņa cieši apņēmusies nākt līdzi, viņa tai vairs neteica ne vārda. 19 Tā viņas abas gāja, līdz nonāca Betlēmē. Kad viņas ieradās Betlēmē, visa pilsēta sarosījās viņu dēļ, un sievas runāja: “Vai tik tā nav Naomi!?” 20 Bet viņa tām sacīja: “Nesauciet mani Naomi , sauciet mani – Mārā , jo Visuvarenais mani pārlieku sarūgtinājis. 21 Pilna es aizgāju, un tukšu mani Kungs ir pārvedis. Kāpēc gan jūs saucat mani Naomi, ja Kungs ir liecinājis pret mani un Visuvarenais man pāri darījis!” 22 Tā Naomi atgriezās, un kopā ar viņu no Moāba laukiem pārnāca viņas vedekla moābiete Rute. Viņas nonāca Betlēmē miežu pļaujas sākumā.
1 Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, - viņš pats, viņa sieva un abi viņa dēli. 2 Šī vīra vārds bija Ēlimelehs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņa abu dēlu vārdi bija Mahlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Bētlemes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika. 3 Ēlimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem. 4 Tie ņēma sev moābiešu sievas: vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus. 5 Tad nomira abi - Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. 6 Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi. 7 Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. 8 Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: "Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. 9 Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā." Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt 10 un atbildēja viņai: "Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas." 11 Tad Naomija sacīja: "Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem? 12 Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, - un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, 13 vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi." 14 Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai. 15 Tad tā viņai sacīja: "Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei." 16 Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. 17 Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi." 18 Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. 19 Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija? 20 Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija , bet sauciet mani - Māra , jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. 21 Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?" 22 Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu pļaujas sākumā.
