Piektā mocība: lopu sērga
1 Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! 2 Ja tu liegsies laist un vēl turēsi viņus, 3 tad, redzi, Kunga roka nāks pār tavu ganāmpulku, kas uz lauka: pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, vēršiem un avīm – kā varen bargs mēris! 4 Taču Kungs nošķirs Israēla ganāmpulkus no Ēģiptes ganāmpulkiem – Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeigsies neviens!” 5 Un Kungs nolika laiku, sacīdams: “Rīt Kungs to darīs šajā zemē!” 6 Un nākamajā dienā Kungs tā darīja – nobeidzās visi ēģiptiešu ganāmpulki, bet Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeidzās neviens. 7 Tad faraons sūtīja raudzīties, un redzi – Israēla dēlu ganāmpulkos neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika nocietināta, un viņš tautu neatlaida.
Sestā mocība: augoņi
(5Moz 28:27)8 Un Kungs teica Mozum un Āronam: “Ņemiet pilnas saujas kvēpu no kausējamās krāsns, un lai Mozus faraona acu priekšā tos kaisa pret debesīm! 9 Tie kļūs par smalkiem putekļiem visā Ēģiptes zemē, gan cilvēkam, gan lopam tie kļūs par čūlām, kas pāriet vātīs, – visā Ēģiptes zemē!” 10 Un viņi ņēma kvēpus no kausējamās krāsns, nostājās faraona priekšā, Mozus tos kaisīja pret debesīm, un no tiem cēlās čūlas, kas top par vātīm, – gan cilvēkam, gan lopam. 11 Un magi vairs nevarēja sacensties ar Mozu čūlu dēļ, jo čūlas bija gan magiem, gan visiem Ēģiptes zemē. 12 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš tos neklausīja – kā Kungs bija teicis Mozum.
Septītā mocība: krusa
13 Un Kungs teica Mozum: “Celies agri no rīta, stājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! 14 Jo šoreiz es tev uzsūtīšu visas savas sodības un arī taviem kalpiem un tavai tautai, lai tu zinātu, ka visā zemē nav neviena kā es! 15 Es varēju izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, un tu būtu iznīdēts no zemes, 16 bet es atstāju tevi dzīvu tikai tādēļ, lai parādītu tev savu spēku un lai par manu vārdu tiktu runāts visā zemē! 17 Un tu vēl pretojies manai tautai un nelaid to?! 18 Redzi, rīt ap šo laiku es likšu nākt tik stiprai krusai, kādas Ēģiptē nav bijis kopš dienas, kad tā dibināta, līdz šai dienai! 19 Tad nu liec aizvest drošībā visus savus ganāmpulkus un visu, kas tev uz lauka, jo pār visiem ļaudīm un lopiem, kas būs uz lauka un nebūs pārnākuši namos, birs krusa un tie mirs!” 20 Tie faraona kalpi, kas bijās Kunga vārda, ļāva saviem vergiem un ganāmpulkiem skriet mājup, 21 bet, kura sirdij Kunga vārds nerūpēja, tas pameta savus vergus un ganāmpulkus uz lauka!
22 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē – pār cilvēku un pār lopu un ik lauka zāli Ēģiptes zemē!” 23 Mozus izstiepa savu spieķi pret debesīm, un Kungs deva pērkonu un krusu, un zemē nāca uguns, un Kungs lika, lai nāk krusa pār Ēģiptes zemi. 24 Bija krusa, uguns jo stipri plaiksnīja krusai pa vidu – vēl nekad tā nebija bijis Ēģiptes zemē, kopš tā tika apdzīvota. 25 Visā Ēģiptes zemē krusa nosita visu, kas uz lauka, – gan cilvēku, gan lopu, krusa nosita ik lauka zāli, nolauza visus kokus uz lauka. 26 Tikai Gošenes zemē, kur bija Israēla dēli, krusas nebija. 27 Tad faraons sūtīja pasaukt Mozu un Āronu un teica tiem: “Šoreiz esmu grēkojis – Kungs ir taisns, bet es un mana tauta esam ļaundari! 28 Pielūdziet Kungu, pietiek Dieva pērkonu un krusas, tad es jūs laidīšu, jums vairs nebūs te jāpaliek!” 29 Un Mozus viņam teica: “Tiklīdz es iziešu no pilsētas, es izstiepšu savas delnas uz Kungu – pērkoni rimsies un krusa mitēsies, lai tu zinātu, ka zeme pieder Kungam! 30 Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu – jūs vēl nebīstaties Kunga Dieva vaiga!” 31 Lini un mieži tika apsisti, jo mieži vārpoja un lini ziedēja, 32 bet kvieši un plēkšņu kvieši netika apsisti, jo tie ir vēlīni! 33 Mozus devās projām no faraona, izgāja no pilsētas, izstiepa savas delnas uz Kungu – tad mitējās pērkoni un krusa, un lietus vairs nelija pār zemi. 34 Un faraons redzēja, ka mitējies lietus, krusa un pērkoni, un viņš turpināja grēkot un nocietināja sirdi – gan viņš, gan viņa kalpi. 35 Faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla dēlus, kā Kungs caur Mozu bija teicis.
1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu. 2 Bet, ja tu liegsies to laist un vēl ilgāk to aizturēsi, 3 redzi, Tā Kunga roka nāks pār taviem ganāmpulkiem, kas laukā, pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu sērgu. 4 Un Tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder Israēla bērniem, nenobeigsies." 5 Un Tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: "Rīt Tas Kungs to darīs šinī zemē." 6 Un Tas Kungs darīja to nākamajā dienā; un nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no Israēla bērnu lopiem nenobeidzās neviens. 7 Un faraons ievāca ziņas; un redzi, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu. 8 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā. 9 Un tie taps par smalkiem pīšļiem pār visu Ēģiptes zemi un taps par strutojošiem augoņiem, kas izsitīsies gan cilvēkiem, gan lopiem visā Ēģiptes zemē." 10 Un viņi ņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie tapa par strutojošiem augoņiem, kas izsitās gan cilvēkiem, gan lopiem. 11 Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēļ, jo augoņi bija gan burvjiem, gan visiem ēģiptiešiem. 12 Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā jau Tas Kungs bija Mozum sacījis. 13 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu, 14 jo šoreiz Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un tavu tautu, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē. 15 Jau tagad Es varētu izstiept Savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus. 16 Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos Mans spēks un lai Mans Vārds tiktu teikts visā zemē. 17 Bet tu vēl sacelies pret Manu tautu, viņu neatlaizdams. 18 Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai visā Ēģiptes zemē, kāda tanī nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai. 19 Tāpēc tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus un visu, kas vien tev ir laukā; pār visiem ļaudīm un lopiem, kas atradīsies laukā un nebūs sapulcināti ēkās, nāks krusa, un viņi nomirs." 20 Kurš faraona kalpu vidū bijās Tā Kunga vārda, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē. 21 Bet, kas savu sirdi nepievērsa Tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā. 22 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pret debesīm. Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē." 23 Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad Tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns lija uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē. 24 Tā tur bija krusa, un uguns nemitīgi laistījās krusas vidū, ļoti bargas krusas, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kopš tur mituši ļaudis. 25 Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija laukā, gan cilvēkus, gan lopus; arī visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā. 26 Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas. 27 Un faraons lika ataicināt Mozu un Āronu un tiem sacīja: "Es šoreiz esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta - mēs esam bezdievīgi. 28 Lūdziet To Kungu, jo pārāk daudz Dievam pērkonu un krusas; tad es jūs atlaidīšu un ilgāk vairs neaizturēšu." 29 Tad Mozus viņam sacīja: "Tiklīdz es iziešu ārā no pilsētas, es izstiepšu savas rokas pret To Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzītu, ka zeme pieder Tam Kungam. 30 Bet es zinu, ka tu un tavi kalpi vēl aizvien nebīstaties Dieva Tā Kunga." 31 Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija vārpas un lini ziedēja. 32 Bet kvieši un divšķautņu mieži netika apsisti, jo tie bija vēlīni. 33 Un Mozus atstāja faraonu un pilsētu un izplēta savas rokas pret To Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi. 34 Bet, kad faraons redzēja, ka lietus un pērkoni, un krusa mitējas, viņš grēkoja atkal un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. 35 Un faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau Tas Kungs bija runājis caur Mozu.
