Pāvila kalpošana Tesalonīkē
1 Brāļi, jūs paši zināt, ka mūsu apmeklējums pie jums nav bijis veltīgs. 2 Patiešām, kā jūs zināt, pirms ierašanās pie jums mēs, pazemoti un ciešanām pakļauti Filipos, smēlāmies drosmi Dievā, lai, pārvarot milzu pretestību, sludinātu jums Dieva evaņģēliju. 3 Mūsu mudinājums nenāk no maldīšanās, un tam nav negodīgu vai viltus nolūku, 4 bet, kā Dievs mūs pārbaudīja, lai uzticētu mums evaņģēliju, tā arī mēs runājam, necenzdamies izpatikt cilvēkiem, bet gan Dievam, kas ir mūsu siržu pārbaudītājs. 5 Jūs labi zināt, mēs nekad neesam nākuši ar glaimiem vai alkatības dzīti – Dievs tam ir liecinieks –, 6 ne arī lai gūtu slavu pie cilvēkiem – pie jums vai pie svešiem. 7 Ja arī mēs kā Kristus apustuļi varējām izmantot savu ietekmi, tomēr jūsu vidū mēs bijām pavisam lēnprātīgi – gluži kā barotāja māte mēdz samīļot savus bērnus. 8 Pēc jums ilgodamies, mēs apņemamies dalīties ar jums ne tikai Dieva evaņģēlijā, bet arī savās dvēselēs, jo jūs mums esat kļuvuši mīļi. 9 Brāļi, atcerieties mūsu pūles un smago darbu – mēs strādājām dienu un nakti, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu, kamēr sludinājām jums Dieva evaņģēliju. 10 Jūs un Dievs esat liecinieki, cik dievbijīgi un godīgi, un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem. 11 Jūs to zināt, ka mēs izturējāmies pret katru no jums tā, kā tēvs izturas pret saviem bērniem, 12 aizstāvēdami, iedrošinādami un pārliecinādami jūs dzīvot cienīgi – saskaņā ar Dievu, kas jūs aicina savā Valstībā un godībā. 13 Un tādēļ mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka jūs, saņēmuši no mums Dieva vēstījuma vārdus, esat tos uzņēmuši ne kā cilvēku sacītus vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kā tas tiešām ir, un Dievs arī darbojas jūsos, ticīgajos. 14 Jūs, brāļi, esat kļuvuši līdzinieki tām Dieva draudzēm Jēzū Kristū, kas ir Jūdejā, jo jūs no saviem tautiešiem cietāt tāpat kā viņi no jūdiem, 15 kas nogalināja Kungu Jēzu un praviešus un neganti vajāja arī mūs. Viņi nav patīkami Dievam un ir naidīgi visiem cilvēkiem, 16 jo viņi aizliedz mums runāt ar pagāniem un liedz mums tos glābt. Tā viņi dara pilnu savu grēku mēru. Pār viņiem ir jau nākušas Dieva dusmas.
Pāvila vēlēšanās atkal apmeklēt tesalonīkiešus
17 Bet mēs, brāļi, uz īsu brīdi esam kļuvuši bāri bez jums – mēs gan bijām šķirti vaigā , bet ne sirdī – dedzīgi kārojām un visādi pūlējāmies, lai varētu skatīt jūs vaigā. 18 Tādēļ mēs gribējām nākt pie jums – es, Pāvils, ne reizi vien –, bet sātans lika mums šķēršļus. 19 Kurš gan cits, ja ne jūs esat mūsu cerība, prieks un balva, ar ko dižoties mūsu Kunga Jēzus priekšā, kad viņš nāks!? 20 Patiesi, jūs esat mūsu slava un prieks!
1 Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. 2 Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju. 3 Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldu vai netīru un negodīgu nolūku, 4 bet mēs runājām tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. 5 Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos, Dievs ir mūsu liecinieks, 6 nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem. 7 Lai gan mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. 8 Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši. 9 Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti. 10 Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši. 11 Mēs ikvienu no jums - jums tas ir zināms - kā tēvs savus bērnus 12 uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. 13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. 14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem, 15 kas nonāvējuši Kungu Jēzu un praviešus, kas mūs vajājuši, kas Dievam nav patīkami un ir naidīgi pret visiem cilvēkiem, 16 kas mūs kavē sludināt pagāniem un tos glābt no pazušanas. Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi. 17 Bet mēs, brāļi, kādu laiku esam jutušies bez jums kā bāriņi; lai gan bijām šķirti tikai ārīgi, ne savās sirdīs, tomēr mēs savās lielajās ilgās neesam taupījuši pūles, lai jūs atkal redzētu. 18 Mēs, pirmām kārtām es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātans mūs aizkavēja, 19 jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs? 20 Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!
