Dieva dusmas pār Israēlu
1 Ak, vai!
Aptumšo dusmās Kungs Ciānas meitu,
met zemē no debesīm Israēla spožumu,
savu kājsolu neatmin dusmu dienā.
2 Bez žēluma aprij Kungs Jēkaba mājokļus,
niknumā sagrauj Jūdas meitas mūrbalstus,
sviež zemē un apgāna valsti un augstmaņus.
3 Aplauž dusmu kvēlē Israēla ragu,
atrauj savu labo roku,
naidniekiem nākot,
Jēkabā deg viņš kā uguns, rijot visapkārt.
4 Velk loku kā naidnieks,
kā pretinieks ceļ savu labo roku,
nokauj visus, kas acij tīk,
Ciānas meitas teltī kā uguni lej savas dusmas.
5 Kungs top kā naidnieks, aprij Israēlu,
aprij pilis, sagrauj mūrbalstus,
liek Jūdas meitu vaimanu vaimanās.
6 Gāž savu telti kā dārza slietni, grauj svētku vietu,
liek aizmirst Kungs Ciānā svētkus un sabatu,
dusmu bardzībā atstumj ķēniņu, priesteri.
7 Atmet Kungs savu altāri, gāna svētnīcu,
dod naidnieka rokā tās mūrmūru pilis,
tie klaigā Kunga namā kā svētku dienā.
8 Sagraut grib Kungs Ciānas meitas mūri,
liek mēru, neattur savu grāvēju roku,
sērot liek valnim un mūrim, noslīgst tie kopā.
9 Grimst zemē tās vārti, viņš salauž, satriec to aizšaujamos,
starp tautu ķēniņiem un augstmaņiem nav bauslības,
pat pravieši nerod atklāsmi no Kunga.
10 Sēž zemē klusi Ciānas meitas vecie,
ber pīšļus uz galvas, apjož maisus,
Jeruzālemes jaunavas zemu liec galvas.
11 Manas acis dēd asarās, rūgst manas iekšas,
manas aknas izgāztas zemē manas tautmeitas posta dēļ,
jo nobeidzas bērni un zīdaiņi pilsētas ielās.
12 Savām mātēm tie saka: kur maize un vīns? –
kad kā ievainoti nobeidzas pilsētas ielās,
kad izlaiž dvēseles mātēm pie krūts.
13 Ko lai tev saku, kam lai līdzinu tevi, Jeruzālemes meita,
kam lai līdzinu tevi, kā lai mierinu,
jaunava, Ciānas meita,
jo liels kā jūra tavs posts, kas dziedinās tevi?
14 Tavi pravieši redz māņus, melš niekus
un neatklāj tavu grēku, lai tavu likteni novērstu,
viņi pravieto tev māņus un maldus.
15 Sit plaukstas visi ejošie ceļu,
svilpj, krata galvas par Jeruzālemes meitu,
vai šī ir pilsēta, ko saka jaukuma pilnu
un visas zemes prieku?
16 Viņi atpleš muti pret tevi, tavi naidnieki,
svilpj, griež zobus, sauc: aprijām,
jā! – še gaidītā diena, nu ir, nu redzam!
17 Kā domāja – darīja Kungs, pildīja sacīto,
kā sendienās nolicis, noplēš – un nav viņam žēl,
ļauj naidniekam līksmot par tevi
un ceļ tava pretinieka ragu.
18 Ciānas meitas mūri, kliedziet no sirds uz Kungu,
lieciet asarām triekties kā strautam dienu un nakti,
nesnaudiet, neļaujiet acij rimt.
19 Celies, kliedz naktī, nakts sardzes sākumā,
izlej kā ūdeni sirdi Kunga vaiga priekšā,
pacel uz viņu delnas tavu bērnu dvēseles dēļ,
badā tie vārgst uz katra stūra.
20 Redzi, Kungs, skaties, kam darīji pāri,
vai lai sievas ēd savas miesas augli – auklētos bērnus?
Vai lai tiek nokauti Kunga svētnīcā priesteri, pravieši?
21 Guļ zemē uz stūriem – vecis un zēns,
manas jaunavas, jaunekļi krita no zobena,
tu kāvi dusmu dienā, slaktēji, nežēloji.
22 Kā uz svētkiem tu sasauc man briesmas visapkārt,
Kunga dusmu dienā ne izbēga kāds, ne izdzīvoja,
ko auklēju, audzināju – to nobeidza naidnieks.
1 Ak, kā gan Tas Kungs licis izlieties Savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā. 2 Bez žēlastības ir Tas Kungs nopostījis Jēkaba mitekļus, sagrāvis Savās dusmās Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos. 3 Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ Savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt. 4 Viņš uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis Savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī. 5 Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas. 6 Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārzu, izpostījis Savu sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svētkus un svētās dienas, un Savās bargajās dusmās Viņš ir atmetis kā ķēniņu, tā priesteri. 7 Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā. 8 Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūrus. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis Savu roku no graušanas; Viņš bēdīgu darījis valni un mūri; tie abi sagruvuši. 9 Mūru vārti iegrimuši zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti tautu starpā; nav spēkā vairs bauslība; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no Tā Kunga. 10 Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecaji; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas. 11 Manas acis izraudātas asarās, manas iekšas saraujas sāpēs, manas aknas ir it kā izkratītas uz zemes manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās. 12 Tie sauca uz savām mātēm: kur ir maize un vīns? Tā viņi aiziet bojā kā ievainotie pilsētas ielās, tie izlaiž savu garu mātes klēpī. 13 Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts - kā jūra. Kas tevi var dziedināt? 14 Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes. 15 Visi, kas tev iet garām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svilpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un visas zemes prieks? 16 Visi tavi ienaidnieki atver savu muti pret tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: "Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!" 17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, un piepildījis Savu vārdu, ko bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un augstu pacēlis tavu pretinieku ragu. 18 Tad viņas sirds sāka brēkt uz To Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti asaras plūst kā strauts; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne mirkli! 19 Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros. 20 Ak, Kungs! Raugies jel, kam Tu esi ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko auklējušas? Vai tad priesterus un praviešus lai nokauj Tā Kunga svētnīcā? 21 Ielās guļ beigti jaunekļi un sirmgalvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis Savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības. 22 Kā uz svētku dienu Tu esi saaicinājis no visām pusēm manus vajātājus, un Tā Kunga dusmības dienā neviens nav izbēdzis, nedz palicis dzīvs. Visus, ko es biju auklējusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks.
