Jeremija līdzdala Israēla ciešanas
1 Es, vīrs, kas dabūjis ciest no viņa dusmības rīkstes;
2 mani viņš dzen, liek staigāt tumsā, ne gaismā;
3 tik griež un griež savu roku pret mani augu dienu.
4 Deldē man miesu un ādu, satriec kaulus;
5 apsēž mani un lenc ar mokām un rūgtumu.
6 Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos.
7 Ceļ mūri ap mani – netieku prom,
dara smagas man važas;
8 arī kad kliedzu un saucu, viņš aprauj man lūgšanu,
9 akmeņiem aizmūrē ceļus, jauc manas takas.
10 Viņš man uzglūn kā lācis, kā lauva no slēpņa.
11 Viļ manus ceļus, saplosa mani un nolēmē.
12 Velk loku un liek mani bultai par mērķi.
13 Triec manās īkstīs bultumaksts dēlus.
14 Ikviens apsmej mani, apdzied augu dienu.
15 Viņš baro mani ar rūgtu, ar vērmelēm dzirda.
16 Saberž man zobus zvirgzdiem, mani izvārta pīšļos;
17 liegts manai dvēselei miers, neatceros vairs labo;
18 saku: pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu.
Cerība uz Dieva žēlastību
19 Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm.
20 Minēt to piemin mana dvēsele un nonīkst.
21 Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru:
22 Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība,
23 tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība!
24 Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele,
tādēļ gaidīšu viņu.
25 Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē;
26 labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga.
27 Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes,
28 lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts,
29 lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība!
30 Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, –
31 jo neba uz mūžu novērsies Kungs.
32 Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība,
33 jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež,
skumdina cilvēka dēlus!
34 Kad min kājām visus zemes gūstekņus,
35 kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā,
36 kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz?
37 Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl?
38 Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs?
39 Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos.
40 Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam –
un atgriežamies pie Kunga.
41 Sirdis celsim, ne rokas uz Dievu debesīs:
42 mēs grēkojām, pretojāmies, tu nepiedevi,
43 ietinies dusmās, tu vajāji mūs, tu kāvi un nežēloji,
44 mākonī ietinies, ka lūgšana netiek tev klāt.
45 Par drazām un mēsliem mūs darīji tautu vidū,
46 ver muti pret mums ik naidnieks:
47 mums baismas un bedre, mums slazdi un posts.
48 Asarām acis man palo manas tautmeitas posta dēļ.
49 Pludo, nerimst man acs, nav mitas,
50 līdz lūkosies lejup un redzēs Kungs no debesīm.
51 Mana acs sāpina dvēseli manas pilsētas meitu dēļ,
52 par neko mani tvarsta kā putnu mani naidnieki,
53 dzīvu met bedrē, akmeņiem mētā,
54 plūst ūdens pār galvu, saucu: pagalam!
55 Saucu tavu vārdu, Kungs, no bedres dziļumiem;
56 klau: mana balss, nenovērs ausi
manam palīgā saucienam.
57 Tu nāci dienā, kad saucu tevi, sacīji: nebīsties.
58 Tu, Kungs, stāvi par manu dvēseli tiesā,
glāb manu dzīvību!
59 Kungs, tu redzi, kā mani apspiež, iztiesā manu tiesu.
60 Tu redzi viņu atbildību, viņu viltu par mani,
61 tu dzirdi viņu paļas, Kungs, viņu viltu uz mani.
62 Pretinieku runas un domas nāk uz mani ik dienu.
63 Tie sēstot un ceļoties smej mani dziesmās.
64 Atmaksā viņiem, Kungs, pēc viņu roku darba.
65 Cietini tiem sirdis, uz viņiem tavs lādējums,
66 dusmās vajā un nīcini zem Kunga debesīm.
1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. 2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. 3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu. 4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus. 5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. 6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. 7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās. 8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu. 9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas. 10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē. 11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu. 12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi. 13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs. 14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu. 15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. 16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos. 17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. 18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu. 19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. 20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī. 21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. 22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. 23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. 24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. 25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. 26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. 27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; 28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; 29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība, 30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. 31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: 32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, 33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus, 34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām 35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā, 36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu. 37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles 38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes? 39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! 40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga! 41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs: 42 mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi, 43 Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības. 44 Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri. 45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. 46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums. 47 Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts. 48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. 49 Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās, 50 kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās. 51 Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ. 52 Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla. 53 Tie apklusināja mani bedrē un meta akmeņus uz mani; 54 ūdeņi plūda pār manu galvu, un es domāju: nu esmu pagalam! 55 Tad es piesaucu, Kungs, Tavu Vārdu, no bedres dziļumiem. 56 Un Tu dzirdēji manu saucienu: neaizslēdz Savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā! 57 Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: "Nebīsties!" 58 Tu, Kungs, vadi manas dvēseles lietas, Tu glāb manu dzīvību. 59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Tiesā manu tiesu. 60 Tu redzi viņu atriebību un visus viņu nolūkus pret mani. 61 Ak, Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanu un visus viņu nolūkus pret mani, 62 manu pretinieku lūpas un valodas augu dienu. 63 Vai tie sēd vai ceļas, redzi, es - viņu apsmiekla dziesma. 64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, pēc viņu roku darba. 65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem! 66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem Tā Kunga debesīm.
