Kā Dievs vadīja Israēlu
(2Moz 7:8–11:101L 16:8–22)1 Pateicieties Kungam, piesauciet viņa vārdu,
pavēstiet tautām viņa darbus,
2 dziediet viņam, spēlējiet viņa slavai,
izstāstiet visus viņa brīnumus!
3 Lepojieties ar viņa svēto vārdu!
Lai priecājas sirdis tiem, kas meklē Kungu!
4 Alkstiet Kunga un viņa spēka,
viņa klātieni meklējiet vienmēr!
5 Atcerieties brīnumus, ko viņš darījis,
viņa zīmes, tiesas, ko viņš spriedis,
6 jūs, viņa kalpa Ābrahāma dzimums,
Jēkaba dēli, viņa izredzētie!
7 Viņš ir Kungs, mūsu Dievs, viņš tiesā visu zemi!
8 Viņš mūžam atcerēsies derību, ko slēdzis,
vārdu, ko devis, – uz tūkstoš audzēm! –
9 ko viņš noslēdzis ar Ābrahāmu,
ko viņš Īzakam apzvērējis,
10 ko viņš cēlis Jēkabam par likumu,
par mūžīgu derību Israēlam,
11 teikdams: tev es došu Kanaāna zemi,
jums tā būs mantojuma daļa!
12 Kad viņu vēl bija maz,
tik piemājotāji tanī zemē,
13 kad tie staigāja no vienas tautas pie otras,
no vienas valsts atkal citos ļaudīs,
14 tad nevienam viņš tos neļāva apspiest
un aprāja ķēniņus viņu dēļ:
15 neaiztieciet manus svaidītos
un maniem praviešiem nedariet ļauna! –
16 Kad viņš tai zemei uzsūtīja badu
un salauza ik labības stiebru,
17 viņš sūtīja kādu vīru viņiem pa priekšu –
Jāzepu, kuru pārdeva verdzībā.
18 Viņa kājas iekala važās,
dzelzi aplika viņam ap kaklu,
19 līdz piepildījās, ko viņš bija teicis, –
ko Kungs bija teicis, tas attaisnoja viņu!
20 Ķēniņš sūtīja viņu atbrīvot,
tautu valdnieks atlaida viņu,
21 lika savam namam par kungu,
visai savai mantai par valdītāju –
22 lai rīko augstmaņus, kā tīk,
un vecajos gudrībā māca.
23 Tad Israēls nāca uz Ēģipti
un Jēkabs piemita Hāma zemē.
24 Viņš savu tautu darīja tik auglīgu,
ka to tapa vairāk par viņu naidniekiem –
25 tiem viņš sagrozīja sirdis, lai nīst viņa tautu,
lai vērpj viltu pret viņa kalpiem.
26 Viņš sūtīja Mozu, savu kalpu,
un Āronu, kuru viņš izredzējis,
27 lai sludina viņa zīmes starp tiem
un brīnumus Hāma zemē.
28 Viņš sūtīja tumsu, lai paliek tumšs, –
vai tie nesacēlās pret viņa vārdu?!
29 Viņš tiem pārvērta ūdeņus asinīs un nonāvēja zivis.
30 Mudžēja vardes to zemē – viņu ķēniņu iekštelpās!
31 Viņš teica, un nāca mušas un knišļi visās robežās.
32 Viņš deva tiem lietus vietā krusu,
uguns liesmas viņu zemē,
33 un sita to vīnakokus un vīģes kokus,
un aplauza kokus to robežās,
34 viņš teica, un nāca siseņi un kāpuri bez skaita,
35 apēda visu zāli to zemē un apēda viņu zemes augļus.
36 Viņš sita visus pirmdzimtos to zemē –
pirmo no it visa, ko viņu spēks bija devis.
37 Bet savai tautai viņš ļāva aiziet ar sudrabu un zeltu –
neviena tizla viņa ciltīs!
38 Priecājās Ēģipte, viņiem aizejot,
jo bailes no viņiem tai bija uzkritušas!
39 Viņš izpleta mākoni par apsegu
un uguni gaismai naktī.
40 Tie lūdza, un viņš sūtīja paipalas
un debesu maizi tiem deva līdz sātam.
41 Viņš atvēra klinti – un šļācās ūdens,
plūda izkaltušā zemē kā upe.
42 Viņš neaizmirsa savu svēto solījumu
savam kalpam Ābrahāmam,
43 un līksmu viņš veda savu tautu,
un gavilēja viņa izredzētie,
44 viņš tiem atdeva tautu zemes,
un tie iemantoja cilšu pūliņus,
45 ka turētu viņa likumus
un viņa bauslību ņemtu vērā.
Slavējiet Kungu!
Kā Dievs veda Israēlu
1 Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! 2 Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! 3 Slavējiet Viņa svēto Vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē To Kungu! 4 Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu! 5 Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus, 6 jūs, Ābrahāma, Viņa kalpa, dzimums, jūs, Jēkaba bērni, Dieva izredzētie! 7 Viņš, Tas Kungs, ir mūsu Dievs; Viņa tiesas lēmumi iet pār visu zemi. 8 Viņš neaizmirst Savu derību nemūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis, 9 to derību, ko Viņš slēdzis ar Ābrahāmu, un Savu zvērestu, ko Viņš devis Īzākam, 10 ko Viņš arī Jēkabam par likumu apstiprinājis un par mūžīgu derību Israēlam, 11 kad Viņš teica:"Tev Es došu Kānaāna zemi kā jūsu mantojuma tiesu!" 12 Toreiz ļaužu bija nedaudz, pavisam maz, un viņi bija svešinieki tai zemē. 13 Viņi staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm. 14 Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ: 15 "Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!" 16 Kad bads uznāca tajā zemē un izbeidzās viss maizes krājums, 17 Viņš sūtīja viņiem pa priekšu vienu vīru, Jāzepu, ko pārdeva par vergu, 18 viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs, 19 kamēr viņa paredzējums piepildījās un Tā Kunga vārds to apliecināja. 20 Kēniņš sūtīja un lika atraisīt viņu, tautu valdnieks viņu atsvabināja, 21 viņš iecēla viņu par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, 22 lai tas valda pār viņa lielkungiem pēc sava prāta un māca viņa vecajiem gudrību. 23 Tā Israēls nonāca Ēģiptes zemē, un Jēkabs dzīvoja kā svešinieks Hama zemē. 24 Tad Dievs lika Saviem ļaudīm pieaugt skaitā un darīja viņus varenākus nekā viņu pretiniekus. 25 Viņš pārveidoja viņu sirdis, lai viņi sāktu ienīst Viņa tautu un uzbrukt ar viltu Viņa kalpiem. 26 Tad viņš sūtīja Mozu, Savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izraudzījis. 27 Tie darīja brīnuma zīmes viņu starpā un brīnumus Hama zemē. 28 Viņš sūtīja tumsu, diena satumsa pavisam; tomēr viņi nepiegrieza vērību Viņa vārdam. 29 Viņš pārvērta visus viņu ūdeņus asinīs, visas zivis aizgāja bojā. 30 Viņu zeme mudžēja no vardēm līdz pat ķēniņa pils telpām. 31 Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās. 32 Viņš deva viņiem krusu lietus vietā un sūtīja uguns liesmas viņu zemē. 33 Viņš sasita viņu vīna kokus un vīģu kokus un nopostīja visus kokus viņu zemē. 34 Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles bez skaita 35 un noēda visu zāli viņu zemē, apēda visus zemes augļus. 36 Tad Viņš nokāva visus pirmdzimtos viņu zemē, viņu pirmo spēku, 37 un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. 38 Ēģipte priecājās par viņu aiziešanu, jo bailes no viņiem to bija pārņēmušas. 39 Padebesi Viņš deva viņiem par segu un uguni naktī par gaismu. 40 Tad Mozus lūdza, un Dievs sūtīja viņiem paipalas un paēdināja viņus ar debesu maizi. 41 Viņš pāršķēla klinti, tad iztecēja ūdens un plūda pa tuksnesi straumēm, 42 jo Viņš atcerējās Savu svēto vārdu un Savu kalpu Ābrahāmu. 43 Tā Viņš izveda Savu tautu ar prieku un ar gavilēm Savus izredzētos, 44 un deva viņiem citu tautu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu, 45 lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus. Alelujā!
