1 jo, aplami spriežot, cits citam tie teic:
“Īsa un skumja ir mūsu dzīve,
mūžam beidzoties, nav dziedināms cilvēks,
nav zināms neviens no mirušo valstības atlaists,
2 jo nejaušības dēļ mēs piedzimstam,
kā nebijuši reiz būsim:
vien dūmi – mūsu elpa,
dzirksts, sirdij sitoties, – domas;
3 tām izplēnot, ķermenis pārvēršas pelnos,
gars izšķīst kā netverams gaiss.
4 Laika ritumā tiks aizmirsts mūsu vārds,
mūsu darbus neatminēsies neviens,
kā mākoņi bez pēdām paies mūsu dzīve
un izklīdīs kā migla,
ko saules stari vajā un svelme spiež.
5 Mūsu laiks aizslīd garām kā ēna,
mūsu dzīves gals ir neatsaucams,
aizzīmogots, un neatgriežas neviens.
6 Tad nu šurp – baudīsim esošos labumus,
kā jaunībā mēdz, steigsim radīto izmantot!
7 Pildīsim sevi ar dārgāko vīnu un smaržām,
pavasara ziedam neļausim aizslīdēt garām!
8 Vainagosim sevi rožu pumpuriem, pirms tie vīst!
9 Lai tādas pļavas nav, kur nebūtu mēs dzīrojuši,
lai visur zīmes liecina par mūsu līksmi,
jo tā ir mūsu daļa, mūsu mantojums!
10 Apspiedīsim taisnīgu nabago,
atraitni nesaudzēsim,
neņemsim sirmgalvi vērā!
11 Bet mūsu spēks
lai top par taisnīguma likumu,
jo nelietderīgs, izrādās, ir nespēks.
12 No slēpņa uzglūnēsim taisnīgajam –
viņš ir par apgrūtinājumu;
pretojas tam, ko darām,
par pārkāpumiem peļ, ka bauslību mēs neievērojam,
un pārmet mums, ka grēkojam pret to, kā esam audzināti.
13 Viņš apgalvo, ka Dievu pazīstot,
un sevi sauc par Kunga bērnu.
14 Viņš – apsūdzība mūsu uzskatiem,
vien uzlūkojot viņu, mums jau smagi,
15 jo viņa dzīve nav tāda kā citiem,
pavisam citādas ir viņa takas.
16 Mēs viņa acīs – viltota nauda,
no mūsu ceļiem viņš vairās kā no visa, kas nešķīsts,
taisnīgo dzīves galu teic svētlaimīgu
un Dievu dižodamies sauc par tēvu.
17 Paskatīsim, cik patiesi ir viņa vārdi,
pārliecināsimies, kāds būs viņa gals:
18 ja taisnīgais būs Dieva Dēls,
Dievs viņam palīdzēs
un glābs no pretinieku rokām.
19 Pārbaudīsim viņu nievām un mokām,
lai iepazītu viņa iecietību
un viņa pacietību izpētītu;
20 ar kaunpilnu nāvi sodīsim,
jo taču – tā viņš apgalvo –
būs, kas to apraudzīšot!”
21 Akli savā ļaunumā,
tie šādi spriež un alojas,
22 nepazīstot Dieva noslēpumus,
necerot gūt dievbijības algu,
noniecinot goda balvu,
ko bezvainas dvēseles saņem,
23 jo neiznīcībai cilvēku radījis Dievs,
par savas dabas atveidu darījis.
24 Nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ.
Tie nāvi piedzīvo, kas pieder nāvei.
