Gibeoniešu atriebība
1 Dāvida laikā trīs gadus no vietas bija bads. Dāvids vērsās pie Kunga, un Kungs atbildēja: “Asinis ir pār Saulu un viņa namu, jo viņš nokāvis gibeoniešus.” 2 Ķēniņš atsauca gibeoniešus un runāja ar tiem. – Gibeonieši bija nevis no Israēla dēliem, bet no atlikušajiem amoriešiem, un Sauls gribēja tos apkaut savā dedzībā par Israēla un Jūdas dēliem, lai gan israēlieši bija tiem zvērējuši. – 3 Dāvids vaicāja gibeoniešiem: “Ko lai es jums daru un kā veicu izlīgumu, lai svētītu Kunga mantojumu?” 4 Gibeonieši viņam sacīja: “Mums nevajag ne sudrabu, ne zeltu – ne no Saula, ne no viņa nama, nedz arī, lai Israēlā kāds tiktu nonāvēts.” Dāvids sacīja: “Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.” 5 Viņi atbildēja ķēniņam: “Tā vīra dēļ, kas mūs nīdēja un gribēja mūs iznīcināt visās Israēla robežās, 6 lai mums dod septiņus no viņa dēliem, un mēs tos pakārsim Kunga priekšā – Kunga izraudzītā Saula Gibā.” Ķēniņš sacīja: “Es viņus došu.”
7 Zvēresta dēļ starp Dāvidu un Saula dēlu Jonatānu, ko tie Kungam devuši, ķēniņš saudzēja Mefībošetu, Saula dēla Jonatāna dēlu. 8 Ķēniņš izraudzīja divus Ajas meitas Ricpas dēlus – Armonī un Mefībošetu, ko viņa bija dzemdējusi Saulam, un piecus Saula meitas Mērabas dēlus, ko viņa bija dzemdējusi mehotietim Adriēlam, Barzilaja dēlam. 9 Viņš tos nodeva gibeoniešiem, un viņi tos kalnā pakāra Kunga priekšā – visi septiņi bija pagalam. Tie tika nonāvēti pļaujas laika pirmajās dienās, sākoties miežu pļaujai. 10 Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un paklāja uz klints. No pļaujas laika sākuma līdz laikam, kad pār tiem no debesīm sāka gāzties lietus, viņa neļāva debesu putniem uzmesties tiem nedz dienā, nedz lauka zvēriem naktī. 11 Kad Dāvidam stāstīja, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, ir darījusi, 12 Dāvids gāja un Jābēš-Gileādā no tās vīriem ņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus – viņi tos bija nozaguši Bēt-Šeānas laukumā, kur filistieši abus pakāra todien, kad sakāva Saulu Gibā. 13 Viņš atnesa Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no turienes un lika tiem blakus pakārto kaulus. 14 Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus tie apbedīja Cēlā, Benjāmina zemē, viņa tēva Kīša kapā. Viss tika izdarīts, kā ķēniņš pavēlēja. Pēc tam Dievs apžēlojās par zemi.
Dāvida vīru varoņdarbi
(1L 20:4–8)15 Filistieši atkal sāka karu pret Israēlu, un Dāvids kopā ar saviem kalpiem devās lejā cīnīties ar filistiešiem, bet Dāvids pagura. 16 Tur bija Jišbī-Benobs, kas bija no milžu dēliem. Viņa šķēpa svars – trīs simti vara šekeļu – apjozts ar tikko kaltu zobenu, viņš teicās Dāvidu nosist. 17 Bet Abīšajs, Cerūjas dēls, Dāvidam palīdzēja – sita un nonāvēja filistieti. Tad Dāvida vīri nozvērināja viņu: “Tu nenāksi vairs ar mums karā, lai Israēla gaismeklis neapdziest!”
18 Vēlāk atkal bija karš ar filistiešiem Gobā. Tad hušātietis Sibehajs nokāva Safu, kas bija no milžu dēliem.
19 Vēl citu reizi bija karš ar filistiešiem Gobā. Betlēmes audēja Jaares dēls Elhānāns nokāva gatieti Goliātu, kam šķēpa kāts kā audēja riestava.
20 Un atkal bija karš Gatā. Tur bija kāds negants vīrs, kam rokām un kājām pa seši pirksti – divdesmit četri kopā! Arī šis bija no milžu dēliem. 21 Viņš izaicināja Israēlu, bet Jonatāns, Dāvida brāļa Šimī dēls, viņu nokāva.
22 Šie četri Gatas milžu dēli visi krita no Dāvida un viņa kalpu rokas.
1 Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja tā Kunga vaigu. Un tas Kungs sacīja: „Uz Saula un viņa nama guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus.“
2 Tad ķēniņš aicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija tos meklējis nokaut savā lielā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem.
3 Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: „Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu tā Kunga mantojumu, viņa tautu, svētīt?“
4 Un gibeonieši tam atbildēja: „Mums nevajaga Saula un viņa nama dēļ ne sudraba, ne zelta; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts.“ Tad viņš jautāja: „Ko tad jūs sakāt, ko man jums būs darīt?“
5 Tad tie atbildēja ķēniņam: „Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu.
6 Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram tā Kunga kalnā Saula Gibeā, tā Kunga izredzētā pilsētā.“ Un ķēniņš sacīja: „Es došu!“
7 Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēla dēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā tā Kunga priekšā bija zvērējuši.
8 Un ķēniņš ņēma Riepas, Ajas meitas, abus dēlus, ko tā bija Saulam dzemdējusi, Armonu un Mefibošetu, un ari vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barsilaia dēlam.
9 Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra tā Ķunga kalnā. Un tie septiņi visi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja.
10 Tad Riepa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļas vietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr nolija rudens lietus pār mirušiem; un tā neatļāva uz viņiem dienā nolaisties debesu putniem nedz arī lauku zvēriem tos aizkart nakti.
11 Un Dāvidam tika pateikts, ko Riepa, Ajas meita, Saula blakus sieva, bija darījusi.
12 Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas, Gileādā, iedzīvotājiem, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rechob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā.
13 Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja ari šo pakārto kaulus,
14 Un viņš tos apraka līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Ķīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad nu viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi.
15 Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura.
16 Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt.
17 Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerojas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza ar vārdiem: „Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!“
18 Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas ari bija Rafas dzimuma.
19 Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Betlēmes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava.
20 Kad vēl reiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija ik seši pirksti katrai rokai un ik seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts.
21 Un kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls.
22 Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas.
